Bērni meklē mājas- adopcija

Ikvienam no mums ir nepieciešama mammas un tēta mīlestība, arī tad, kad esam pieauguši un šķiet, ka varam tikt galā paši. Taču ir tik daudz bērniņu, kuri ir palikuši bez māmiņas un tēta mīlestības, viņi šajā pasaulē ir vieni.

Lēmums par bērniņa ienākšanu ģimenē ir ļoti nopietns. Ne velti mums ir doti 9 mēneši laika, lai mēs ar šo domu aprastu un sagatavotos mazās radībiņas dzimšanai. Tomēr ir bērniņi, kuru vecāki dažādu iemeslu vadīti nav spējuši par viņiem rūpēties, tāpēc viņi ir nonākuši aprūpes centros un bērnu namos. Šie bērni gaida dienu, kad varēs kādam pieglausties un sajust mīlestību, kura nekad nebeigsies. Mums ir iespēja šo sajūtu viņiem sniegt, adoptējot bērniņu. Ja reiz esam nolēmuši spert šādu soli, ir jābūt pārliecībai, ka tas nāk no sirds un nekas neliks mums pārdomāt.

Psihoterapeite Vita Kārkliņa uzsver, ka ar adopciju vecāki citu labā dara kaut ko ļoti labu. Tomēr ir jāsaprot, kādi apsvērumi liek spert šo soli- vai ģimenes vēlas dzimtas turpinājumu, vai tāpēc, ka laulība solās izirt vai vienkārši aiz garlaicības. Adopcija nav notikums, kuru iespējams atrisināt pāris nedēļās. Ģimeni novēros bāriņtiesas pārstāvji, kuri izlems vai sociālie un ekonomiskie apstākļi būs labvēlīgi bērnam, būs arī jādodas pie ģimenes psihologa uz konsultācijām.

Pats adopcijas process aizņem gadu un 3 mēnešus, stāsta Jānis Veinbergs, Labklājības Ministrijas Adopcijas nodaļas vadītājs. Šajā laikā ietilpst 6 mēneši ģimenes izpētes laiks, kamēr potenciālais adoptētājs tiek atzīts par adoptētāju, tad ir šis te 6 mēnešu izpētes laiks ar bērniņu kopā un atlikušie 2-3 mēneši – tas brīdis, kad tiesa jau lemj par to vai adopcija atbilst bērna interesēm.

Esot gaidībās mēs zinām, ka tas bērniņš, kuru nesam zem sirds ir Dieviņa sūtīts, viņš ir izvēlējies mūs par saviem vecākiem. Adopcija uzliek grūtāku uzdevumu – mums ir jāizvēlas bērns, kuru pieņemsim par savu. Ir jāapzinās, ka bērnu nama bērni, lai arī viņu sirsniņas alkst uzzināt, ko nozīmē dzīvot īstā ģimenē, ir pieraduši pie patstāvības.

Bērnu sociālās aprūpes centra „Rīga” direktore Inese Paudere stāsta, ka bieži vien ģimenes gaida, kad bērni skries pretī ar atplestām rokām, sauks par mammu un tēti, bet tā reālajā dzīvē notiek ļoti reti, jo katrs bērniņš nāk ar savu pieredzes „bagāžu”, kas adoptētājiem ir jāpieņem.

Ļoti būtisks ir jautājums par to vai bērnam ir jāatklāj, ka viņu māmiņa un tētis ir pieņēmuši. Lielākoties speciālisti sliecas teikt – jā, tas jādara. Kā uzskata Vita Kārkliņa, attiecīgā vecumā būtu jādod vieta bioloģiskajai mātei. Tomēr arī bērniņa ienākšana jaunajā ģimenē ir kā otrās dzimšanas rituāls un vajadzētu rast vietu arī savas izcelsmes ģimenei.

Kad adopcijas procedūra ir izieta un ir saņemts apstiprinājums – mēs kļūsim par mammu un tēti, vecāku pienākumu pildīšanai vēlams sagatavoties.

Iemaņas, kuras nepieciešamas, lai rūpētos par bērniņu mīt katrā no mums, mazuļa nākšana pasaulē tās atraisa. Taču, ja gatavojaties adoptēt bērniņu, būtu vēlams sagatavoties mazulīša aprūpei.

Ja arī Tu jūti, ka Tevī ir pietiekoši daudz mīlestības vēl vienam mazulim, ienāc www.bernunami.lv, lai uzzinātu, kā sniegt mīlestību citiem!

Noskaties TV raidījuma sižetu par adopciju ŠEIT!

Noklausies Māmiņu Kluba radio raidījumu par adopciju ŠEIT!