Aug palīgs virtuvē

Kad piedzima Ernests.. Nē, vispār jau tad, kad sākām domāt par to, ka gribam mazuli, es vai kusu no sajūtām, kas pārņem, skatoties, kā mazie ziķeri palīdz mammām virtuvē. Man tas liekas tik jauki - ar kādu nopietnību un atbildību viņi dara sev uzticētos darbiņus, slinkumu bērni nepazīst - viņi vienmēr gatavi nākt palīgā. 

Par slinkumu runājot, piekrītu uzskatam, ka slinkumu bērniem iemāca pieaugušie, ar neļaušanu palīdzēt, jo tā it kā ies ilgāk, un Tu vēl nemāki.. Liedzot bērnam iespēju darboties, palīdzēt, ar laiku pazūd arī vēlme. Un tad, pēc tam vecāki brīnoties, ka bērns kļuvis lielāks, negrib palīdzēt. Bērni ir čakli! To taču tik burvīgi var redzēt mazos bērnos un viņu Vienmēr Gatavībā palīdzēt! Te gan jāpiebilst, ka mantu nekārtošana nav slinkuma pazīme, vismaz ne agrā bērnībā.

Tā gribējās, lai arī mani mazie palīgi ātrāk izaugtu, un mēs varētu kopīgi darboties. Tagad tas mirklis ir pienācis. Vai pareizāk sakot - šis mirklis šobrīd sākas, bet gribēšana ir - un tas ir galvenais. Neko ar varu nespiežu, kad apnīk, neturu, lai iet spēlējas, zinu, ka pēc brīža nāks atkal skatīties, ko varētu palīdzēt. 

{pic:73}

Kad marinēju gurķus, man Ernests palīdzēja burkās diļļu kātus likt un ķiplociņus, upeņu lapas arī. Tikai mārrutka sakne ik pa laikam man bija jāiet meklēt, jo tā visu laiku ceļoja uz istabu, uz Ernesta spainīti. Tā arī nespēju saprast, kāpēc mārrutka sakne bija tik īpaša, ka to viņš gribēja noslēpt sev.  

{pic:3}

Arī kompotus taisot, Ernests ir čakls palīgs, burciņas piepildīt.  

{pic:12}

Un šogad uz ziemassvētkiem cepām piparkūkas!!  

{pic:70}

Kā mamma paņem mīklas rulli, tā Ernests klāt un piesakās uz rullēšanu.

Sāku domāt, ka fotoaparāts būs jātur virtuvē, jo citreiz, kad aizskrienu pakaļ, tad mirklis jau ir zudis. Tā arī vakar, pelmeņus taisot Ernests rullēja mīklu, līdz sāka spēlēties - mums bija mīklas tētis un mīklas mamma (šobrīd visa pasaule ir mammās un tētos sadalīta, par to citā rakstiņā). Ernests pats veidoja mīklas pikucim rokas un kājas, un rāda man  - viena ir mamma, viens ir tētis. Nu tik mīļi un pilnīgā nopietnībā, skrēju pakaļ fotoaparātam, lai uzfilmētu, bet atkārtot Ernests vairs negribēja. Ar mammas pikuci it kā iepazīstināja, bet ar tēti ne. Mazs video, labākie mirkļi, kā parasti - aiz kadra, atmiņu lādē noglabāti..

Ilze Lipska