5 lati un „Du bist Deutschland”

Kad piedzima meitiņa, kaimiņiene – sirma kundzīte, kas pārdzīvojusi karu un izsūtīšanu uz Sibīriju -, uzdāvināja mūsu ģimenītei 5 latus. Nevis banknoti vai naudu, bet gan Ulmaņlaika sudraba monētu.

Saprotu, ka daudzi tūlīt iesauksies: „Ahā, tomēr naudu!”, taču mēs ģimenē to nekad neesam uztvēruši tā. Es pat nezinu, kāda ir tās vērtība, ja vēlētos to pārdot vai ieķīlāt lombardā. Lai vai cik finansiāli grūti laiki ģimenei arī nebūtu bijuši (un ticiet, ir bijuši pat ļoti grūti) un varētu vēl būt, dāvinātā monēta netiks pārdota, jo tā mums ir kā ordenis, kā atzinība par savas dzimtas, savas tautas turpināšanu. Jā, arī par savas valsts stiprināšanu. Protams, ka mēs, domājot par bērniņa laišanu pasaulē un audzinot to, nedarījām kaut kādas atzinības, ordeņa un pat ne naudas dēļ. Pat ne ar domām par tautas glābšanu no iznīcības. Taču mūsu ģimene ir daļa no Latvijas, mēs esam Latvija. Šī 5 latu monēta mums par to tika uzdāvināta un atgādina par to.

Stipra valsts var būt tikai tad, ja ir stipra sabiedrība un varas institūcijas tur maz ko var līdzēt vai traucēt. Proti, valsts ir teritorija, iedzīvotāji un institūcijas, kas nodrošina sabiedrības vadīšanu (patiesībā, tie paši iedzīvotāji tajās varas institūcijās arī strādā). Taisnības labad, vēl ir arī tiesas, policija, armija, taču runa šoreiz nav par to. Latvijā iedzīvotāji valsti pārsvarā uztver tikai kā varas institūcijas. Aptaujās 72% iedzīvotāju atzīst, ka nedz viņi paši, nedz NVO nespēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī. Pirmkārt, tas neko labu neliecina par sabiedrību, nevis varas pārstāvjiem. Sabiedrībai trūkst spējas pašorganizēties, uzticēties un sadarboties, uzklausīt un pieņemt citādu uzskatu paudējus, trūkst mērķtiecības, pacietības un izturības. Tā vietā ir pārlielu liela vēlme, lai kāds interesējošos jautājumus nokārtotu mūsu vietā vai paļaušanās, ka gan jau tie paši no sevis nokārtosies. Ja nē, tad arī nākamais risinājums daudziem ir skaidrs – jāmūk.

Arī Vācijā, kurai šobrīd ir pievērsta lielāka uzmanība, demogrāfijas jautājumi ilgu laiku tika atstāti pašplūsmā, vispirms lielu uzsvaru liekot uz imigrantiem, pēc tam cenšoties veicināt dzimstību (un „iebraucot pamatīgās auzās”) ar lieliem pabalstiem un tikai tagad valsts pārvalde meklē arī saprātīgākus, visai sabiedrībai derīgākus risinājumus. Kā jau minēju, arī Vācijas politiķiem pirmais risinājums, kas ienāca prātā, bija nauda – lieli pabalsti. Rezultātā, gadumijā uz 2007.gadu daudzas topošās mātes centās novilcināt bērniņa nākšanu pasaulē, dzēra magnija tabletes, atlika plānotos ķeizargriezienus, lai tik bērniņa nākšana pasaulē sakristu ar valdības noteikto demogrāfijas veicināšanas shēmu. Protams, tiešs finansiālais atbalsts deva zināmu dzimstības pieaugumu, bet... bērni pārsvarā dzima imigrantiem, kuri jau tāpat nevēlējās iekļauties sabiedrībā un pārtika no valsts pabalstiem.

Paralēli Vācijas valstvīru un valdības aktivitātēm, Vācijā tika realizēta vērienīga kampaņa „Du bist Deutschland”. Tā norisinājās 2005., 2006.gadā un valdībai ar to nebija  nekāda sakara. Sākotnēji, kampaņas mērķis bija veicināt pozitīvu, optimistisku domāšanu un piederības sajūtu Vācijai, kas, kopš atkalapvienošanās, bija saskārusies ar ievērojamu ekonomisko un sociālo krīzi. Savukārt 2007.gadā tika realizēts kampaņas turpinājums un akcents tika likts uz bērniem. Precīzāk sakot, nevis lai palielinātu bērnu dzimstību (daudzi gan atzina, ka par bērniņa vai vēl viena bērniņa laišanu pasaulē izšķīrās tieši kampaņas iespaidā), bet lai Vāciju padarītu par bērniem draudzīgāku valsti. Kampaņas veidotāji un atbalstītāji vēlējās uzsvērt, ka Vācijā bērni ir kļuvuši par problēmu un traucēkli, kļuvuši nevienam nevajadzīgi. Turklāt, pārmetumi netika adresēti valdības virzienā (uzrunāti tika paši vecāki un sabiedrība kopumā) un arī kritika par kampaņu nenāca no valdības.

Ja atskaita kritiku, ka kampaņai „Du bist Deutschland” līdzīgs sauklis „Denn Du bist Deutschland” pirmo reizi tika lietots 1933.gadā nacistiskajā Vācijā, otra daļa negatīvo izteikumu bija kā copy-paste no komentāriem, kas daudzviet tika izteikti par manu (atzīšos, nedaudz provokatīvo) ierosinājumu sabiedrības vārdā pateikt paldies katra jaundzimušā bērniņa vecākiem, nosūtot premjera vai prezidenta personīgi parakstītu pateicības vēstuli un  pat ordeni, ja ģimenē ir piedzimis trešais, ceturtais u.tml. bērniņš. Respektīvi, arī par „Du bist Deutshland” kampaņu tika saņemti nikni komentāri: „ar tām patriotiskajām muļķibām bērnu jau nepabarosi”, „tā ir ņirgāšanās – to kampaņā iztērēto naudu varētu izdalīt ģimenēm ar bērniem”, „būtu labāk jaunas darba vietas radījuši”, „bērni jau vairāk no tā nedzims” u.tml. Tika izveidotas pat neskaitāmas parodijas, kas popularitātes (skatījumu) ziņā pat pārspēja oriģinālos kampaņas klipus un plakātus. Tiesa, izteikti negatīvi oriģinālo kampaņu vērtēja 23%, bet pozitīvi – 54% Vācijas iedzīvotāju. Taču būtiskākais ir cits – rezultāts. Ikviens Vācijā var, piemēram, kopā ar bērniem iestāties kādas garākas rindas galā (uz muzeju vai Reihstāgu, aptiekā vai veikalā pie kases) un pārliecināties, kā tiksiet palaists pa priekšu, jo „Du bist Deutschland” kampaņa ir panākusi, ka sabiedrība mainījusi attieksmi - cilvēkiem ar bērniem Vācijā rindās nav jāstāv. Un tas ir tikai viens piemērs! Iespējams, kaut kur tas arī nedarbojas, jo nav jau noteikts ar likumu un, atkārtošos, Vācijas valdības nopelna vai ieguldītās naudas tajā arī tik pat kā nav. Protams, arī Vācijā vēl pietiek neatrisinātu jautājumu, bet, vai Latvijā kāds vecāks kopā ar bērnu tiek bez rindas, teiksim, Arēnā Rīga, lielveikalos pie kases vai tamlīdzīgi?

Pie tā ir vainojama mūsu valdība vai „nabagmāja” valsts? Vai arī uzņēmēji? Vai šis ir jautājums (viens no jautājumiem), ko 72% Latvijas iedzīvotāju nevar ietekmēt Latvijā? Jā, iespējams, ka nevar, jo nemaz negrib, jeb vēl precīzāk, nevēlas par to ne dzirdēt, ne domāt – „visu šajā valstī taču nosaka un spēj ietekmēt vien politiķi (labi, vēl arī uzņēmēji), tas ir viņu pienākums parūpēties, lai arī mūsu valstī pret ģimenēm un bērniem būtu līdzīga attieksme kā Vācijā, bet bez naudas jau neko nevar paveikt, tam būtu jāveido pamatīga reklāmas kampaņa (par valsts naudu, protams, kuru, arī protams, „notrallinātu”) un labāk to naudu izdalīt cilvēkiem, kuri nezina, kā pabarot savus bērnus (vēl arī radīt darbavietas, normālas algas utt.). Un vispār, ko tas dos? Ja būs nauda, ar ko pabarot bērnu, tad jebkuru rindu izstāvēsim un nekurnēsim!” Es, protams, atvainojos par sarkasmu, un nekādā gadījumā nedomāju, ka Latvijas sabiedrība, Latvijas valsts ir sliktāka par Vāciju. Ja tā domātu, tad netērētu laiku, rakstot šīs rindas, apsveiktu māmiņas Latvijā ar naudas banknotēm, nevis ziediem un apsveikuma kartiņām (ar ziediem un kartiņām taču bērnu nepabarosi, ne?) un dotos Vācijas virzienā uz palikšanu tur pavisam, uz neatgriešanos, cerībā, ka tur nu spēšu ietekmēt kaut ko, ka tur par mani valsts parūpēsies, ka tur man viss pienāksies tāpat vien u.tml. Tā vietā es labāk kārtējo reizi noskatos „Du bist Deutschland” kampaņas klipu, aizvietojot saukli ar „Es esmu Latvija”, atceros par (un par ko) saņemto Ulmaņlaika pieclatnieku un atrodu kādu brīvu brīdi, lai padomātu, kā radīt saviem bērniem noturīgu apziņu, ka viņi ir daļa no Latvijas, ka viņi ir Latvija. Veikalā un par naudu to nevar nopirkt. Tāpat, kā Vācijā un par lielu naudu.