inleila 14. Oct 2014, 20:55

Pirmais, kas ienaaca praataa no kaa baidos bija: chuuskas un taarpi. Mazliet baidos arii no augstuma, bet esmu paarvareejusi bailes kaapjot skatu tornos, maajas beeninos. Beerniibaa gan bija, ka uzkaapt vareeju, bet nokaapt ne, bija lielas bailes. Pats trakaakais laikam, lai paarvareet bailes bija cuuskas paglaudiisana, bet tik un taa man sie kustoni loti nepatiik!

Agrāk baidījos, ka tik mazā pa nakti neuzrauj sev segu virsū, nenosmok utt visādi pēcdzemdību mošķi darijās pa manu galvu(tagad ir ok). Nevarēju normāli iemigt, gribēju sktīties vai bērns elpo, vai nav slapjā atrauga bijusi novēloti utt.
Kā es cīnijos? Iegalvoju sev, ka mammai arī ir nepieciešams gulēt, padzēru uz nakti nomierinošu tēju, mēģināju domāt labas domas un radīt drošu nakts vidi bērnam.
Pats trakākais...hmmm...negulējusi 3 dienas šī visa dēļ sākumā.

[..Mans rudens 2014 – skaties savām bailēm acīs, diena..]

**No kā tu baidies?
Es baidos no dziļuma, no augstuma, no dažādiem kukaiņiem, no tā, ka kaut kas varētu notikt ar maniem mīļajiem, no braukšanas ar kuģiem , jo bail, ka tas varētu nogrimt, no tā, ka ziemā kurinot krāsni tā varētu uziet gaisā. Es vispār esmu ļoti trauksmaina un bailīga.

***Vai cīnies ar savām bailēm? Kā?
Kā gan vēl var cīnīties ar bailēm, kā tās pārvarot.

****Kas ir pats trakākais, ko esi darījusi cīņā ar savām bailēm?
Esmu jau divas reizes braukusi ar kuģi, pirmajā reizē braucu māmiņdienas kruīzā un ziniet, kad uzkāpu uz kuģa teicu nē es kāpju lejā, bet redz.. Jau divas reizes esmu braukusi un viss ok. 😃
Pēdējā reizē šā gada februārī, kuģi pamatīgi šūpoja. Njā bija nedaudz ekstrēmi.

P.S ielikšu dažās bildītes no lieliskā brauciena uz Stokholmu 😀
pirmās piecas bildes no māmiņdienas kruīza, pārējās no 2014. gada februāra tripiņa.

DaceT 14. Oct 2014, 12:07

1. Baidos no zirnekļiem un tamlīdzīgiem pretekļiem. Lai visi Dievi nogrābstās. Man no bailēm sākas tāda histērija. Atceros, kad biju maza bija gadījums, kad naktī guļot jutu, ja uz sejas kaut kas rāpo. Sāku bakstīt māsu, lai ieslēdz gaismu! Attaisīju acis, bet tas melnais briesmonis sēdēja mņ taisni starp acīm un bolīja savua astoņus bunduļus. Tā bļāvusi vēl nekad nebiju. Pagājušo gad ar māsu lasījām upenes un māsai uz rokas uzlīda lielais krusta zirneklis - tik milzīgu drausmoni, dzeltenu lielu dibenu un krustu uz tā, ar lielām melnām kājām. Ak Dievs pat rakstot zoss āda metas. Mēs abas bļaudamas aiznesāmies projām. Ar to to jau nepietika, izrādījās, ka tas monstrs arī diezgan stipri kož, jo māsas draugs redz viņu vēl rokās paņēma. Pēc tam vēl pie manis istbā ienesa, kas bija pēdējais piliens, lai sāktos absolūta histērija.
2.Ērces - tas pats, kas ar zirnekļiem. Kā es eju mežā sēnes lasīt? Tas ir ko vērts!!! Nopērku veikalā Taigu un skoču. Savelku drēbes, visur kur var palīst apakšā notinu ar skoču. Nopūšos ar taigu tā , ka nav ieapējams tuvoties man tuvāk par pāris metriem. Un tad tik eju mežā. Un tāpat liekas, ka pa mani kaut kas lien. Fui!!!
3. Baidos no augstuma. Kad biju maza, nebaidījos ne no kā. Mums patika siena talkas. Jo siena šķūnī bija brusi, tur varēja uzrāpties un lekt sienā. Mīļākā nodarbe. Nesen bijām aizbraukuši un ea izdomāju atkal to izmēģināt, lieki teikt, ka tā pārbijos, ka nevarēju nokāpt lejā.
4.Baidos, ka ūdens tuvumā varētu kaut kas notikt ar bērniem. Naktīs pat murgi rādās.
5. Baidos, ka kaut kas varētu notikt ar mani un ka mani bērni paliktu bez mammas. Nu tizlas domas, bet nekā nevaru tikt no tām vaļā.
Es ar tām necīnos, jo nezinu kā ar tām cīnīties. Ar zirnekļiem-esmu mēģināju pašu nekaitīgāko garkājtētiņu paņemt rokās, bet tas beidzās ar spiegšanu un skriešanu prom. Ar ērcēm viss ir skaidrs. Ar augstumu arī - es vienkārši izvairos no tā. Un par bērniem - katra mamma baidāas par saviem bērniem, tas sākas paliekot stvoklī un nebeidzas visa mūža garumā.

BAILES!pats vārds jau skan bailīgi.Man vienmēr bijis bail no šaurām vietām,nezinu vai ta pat nesaucas "klaustrofobija",bet šausmīgi nepatīk atrasties tadās vietās,kur jutos iespiesta,piemēram "liftos",man ir ļoti jāsaņemas,lai brauktu ar to,protams vairak izmantoju kapnes,ne liftu..Vēl man ir bail no tā,ka ar mani kautkas varetu notikt,bieži aizdomajos,cik īstenība dzīve var būt mānīga,liktenīga,jo tu nekad nevari zinat,ka kautkas var atgadīties tieši ar tevi.Kādreiz ļoti baidījos no tumsas,bet kopš pati dzīvoju netālu no kapiem manas bailes gadu garumā ir izgaisušas.Un vēl viena lieta no kā baidos ir pienaks pasaules gals un es neko nebūšu paspējusi izdarīt,vēl neredzēšu savus mazmazbērnus!Kā cīnos ar savam bailēm??-nēkādi,jo cenšos ar tam nesaskarties ikdienā,tagad visas manas domas un rūpes ir veltītas dēliņam!!!Ko esmu darījusi,lai pārvarētu bailes,vienas bailes esmu tiešam pārvarējusi,tas ir augstums,vienu dienu ņēmu un uzkāpu kokā,skan smieklīgi,bet tā es tiešam tiku vaļā vismaz no vienas fobijas!!!😀

sandux 14. Oct 2014, 10:38

Man ir no daudz kā bail - sākot ar mazām lietām, kas skar tikai mani un manu ikdienu, un beidzot ar globālām problēmām kā karš, epidēmijas. Cenšos saprast savas bailes, sadzīvot vai pat tās uzvarēt. Izrunāju tās ar vīru, draudzenēm. Citreiz saprotu, ka tās ir bezjēdzīgas, bet tāpat neko nevaru darīt. Piemēram, man bail no zobārsta. Saprotu, ka nekas traks jau nenotiks, bet baidos un trīcu. Mazliet citādi bail no zirnekļiem, tarakāniem, lapsenēm. Esmu no tiem sliktajiem, kas visu nospiež. Vīrs gan noķer un izmet pa logu...

lauruxs87 14. Oct 2014, 10:37

Man ir ļoti bail no skudrām , agrāk nebija, bet sāku baidīties kopš brīža kad netīšām iesēdos skudru pūznī un mani sakoda, kopš tā laika baidos no viņām. Cīnīties ar šīm bailēm nevaru, jo pat nezinu kā to izdarīt , jo pat ieraugot skudra, gribas mukt prom. Vēl baidos ka kas slikts var notik ar maniem mīļajiem. It sevišķi ar vīru , kad viņam gadās aizkavēties darbā ilgāk , bet ja jūtu ka atkal uzmācās šīs bailes vienkārši pazvanu vīram un pārliecinos ka viss ir kārtībā.

Ilvija82 14. Oct 2014, 10:05

Labrīt!
Vispār esmu pamanījusi, ka ar nepacietību gaidu katru dienu, jo interesē kāds būs jaunais konkurss! 😀
Hmmm....no kā gan es baidos?????? Jautājums lika man patiesi aizdomāties......
Es baidos saslimt ar kādu slimību un zaudēt darba spējas....nonākt uz ielas vai kāda tuvinieka mūžīgā apgādībā. Tur jau īpaši nevar cīnīties....
Tā kā mana profesija prasa runāt publiski, tad bail man ir no katras uzstāšanās reizes lielas publikas priekšā! Bet ar šīm bailēm var cīnīties tās ikreiz pārvarot, jo ar katru runāšanas reizi tās kļūst arvien mazākas un mazākas.....
Bailes no nezināmām peldvietām....nekad neeju peldēties ūdenstilpnēs, kuras nepazīstu!
Tās manas lielākās trīs bailes! Noteikti jau ir vēl kāda lieta no kā baidos, bet šīs pirmās, kas man ienāca prātā! 😀
Jauku dienu bez bailēm vēlot,
Ilvija 😀

nosiguldas 14. Oct 2014, 10:01

Cīņa ar bailēm ir cīņa visa mūža garumā. Tagad man liekas, ka nav nekā tāda, ko nevarētu pārvarēt, ja man ļoti vajadzētu. Izņemot sajūtu, ka tu esi bezspēcīgs cilvēku vienaldzības un nolaidības dēļ. Šādas sajūtas mani pārņem reti, bet pārņem un tad es izjūtu panisku baiļu sajūtu. Kā ar to cīnīties? Es ņemu baltu lapu un visas savas bailes uzrakstu teikumos atbildot uz jautājumu, kas ir tas no kā es baidos un otrā stabiņā es sarakstu, ko es varu darīt, lai šo situāciju izmainītu. Tas patiesi darbojas un es silti iesaku to darīt arī Jums.

Supersausins 14. Oct 2014, 09:43

Hmm no, kā man ir bail?😉
1.Zirnekli-no viniem es baidos ļoti..Savas bailes es vienkarsi nespeju pārvarēt no viņiem.gan lieli ,gan mazi mani biedē un var mani novest līdz histērijai.
Vecas ēkas(pamestas)-es baidos no tādām ,jo šķiet ka ieejot tajā es varu nokrist vai Ēka vienkārši sabruks!Esmu mēģinājusi savas bailes pārvarēt ieejot tādā telpā bet vienalga bailes nepazūd.
Es baidos no zaudējuma-man ir plasa fantāzija bet es baidos pazaudēt tuvākos.Es nevaru iedomāties kā būtu ja viņu nebūtu man blakus.
Es baidos uzticēties cilvēkiem- tākā dzīve nav vienmēr tik rožaina tad arī esmu zaudējusi uzticības sajūtu.Baidos uzticēties kādam,jo škiet ,ka pateiktais tiks nodots tālāk.
Ar savām bailēm es cīnos ik pa laikam bet šķiet ,ka nav vēl pienācis tas brīdis kad pārvarēt.

Lieliskā Peciite 14. Oct 2014, 08:24

Man visvairāk ir bail no sliekām un vardēm. Neatceros kas, bet kāds man to ir metis bērnībā virsū un kopš tā laika man ir paniskas bailes. ja kāds nes parādīt, tad man uzreiz liekas, ka metīs virsū un es jau laicīgi sāku histēriski spiegt.
Kā ar to cīnos, nekā, jo ar to nevaru cīnīties. Es pat rokās pati nevaru paņemt. Man laikam nepatīk tas glumums, kas viņām ir. man vispār nepatīk visi rāpuļi, kas ir glumi.😀
Vienreiz viena maza meitene man nesa rādīt slieku, riktīgi resnu un prasa, vai man ir bail. Teicu, ka nav, jo zināju, ja pateikšu ka ir, tad lidos manā virzienā. Tā viņa kādu brīvi staipīja man to slieku gar degunu, bet es sevī iekšēji lūdzu - tikai nemet, tikai nemet!
Tā nu tas ir, smieklīgi, kā var būt bail no tādiem sīkiem radījumiem, bet ir!
Ā, un vēl man ir bail no pelēm. Maza būdama es vienreiz istabā tā kliedzu ieraugot peli, ka mamma pēc tam sirds pilienus dzēra.