''Pielipīgie vārdi'' jeb kā divgadniece pirmo reizi gāja uz teātri

Kā solīju iepriekšējā blogā, šeit mans vērtējums par teātra Šmulītis izrādi pašiem mazākajiem ''Pielipīgie vārdi".

Uzreiz kaut kā nespēju noformulēt savas domas un sajūtas par redzēto. Izejot laukā no izrādes, sākumā bija sajūta, ka esmu pabijusi visur citur, bet noteikti ne izrādē. Un tas ir tāpēc, ka izrāde ir kā liela rotaļāšanās. Izrādes laikā rotaļājas pilnīgi visi-gan aktieri, gan mazie, gan lielie skatītāji. Jau iepriekš rakstīju, ka šis teātris manu uzmanību un simpātijas ir izpelnījies ar tādu vienkāršāku, draudzīgāku, vai, atttieksmi pret saviem apmeklētājiem. Nē, nē, nepārprotiet, arī klasiskais teātris un tā iekārtojumi, ēkas, atmosfēra ir kolosāli un baudāmi, bet šis teātris vairāk atgādina aiziešanu ciemos. Gan telpas, gan darbinieku un aktieru attieksme, pat improvizētā kafejnīca ļauj justies kā savējam. Kafejnīcā iespējams iegādāties ne masveidā ražotās lietas, bet tādus vairāk mājas darinājumus,piemēram, uz kociņa liels sviesta mīklas cepums ar ievārījumu, sālsstandziņa vai ābolu sula, vai kafija mammai (tā gan pārāk vāja:)) Ir arī mājas vīni. Cenas normālas.

Šeit nav tā sajūta, ka kāds ar šķību aci skatīsies, ja bērns pirms (bet tikai pirms!) izrādes skries un lēkās vai skaļāk pasmiesies. Vide ļauj justies ērti.

Tā kā pēdējā laikā mājās pati visdažādākos sadzīves priekšmetus, lietas u.c. iesaistu rotaļu procesā, mani iepriecina, ka šis teātris ir izdomu bagāts šajā jomā. Jo arī iepriekšējo šeit redzēto teātra izrāžu rekvizīti ir ikkatram pieejami mājās. Tāpat arī teātra "Pielipīgie vārdi "' skatuves noformējums ir radīts no dabīgām un mājās atrodamām lietām. Te ir gan dažādu lielumu un faktūru papīrs, gan kartona kastes, gan lentas. No tā visa mūsu acu priekšā, kā arī iesaistot skatītāju, tiek uzburta gan Pince ar saviem incīšiem, gan šūpuļtīkls, gan uzpīta bize un savelti zirnīši u.c. Bet aktieri, uzvelkot lielus džemperus, mūsu acu priekšā pārvēršas par Brālīti un Māsiņu. 

"'Kārlīti, Kārlīti,
Manu mazu brālīti:
Tavu lielu bļāvienu,
Kā vērša māvienu!

Mū, mū, mū!
Ū, ū, ū!

Vērsīts mauj sieniņa,
Teliņš mauj pieniņa,
Ko tu gribi, Kārlīti,
Manu mazu brālīti?

Mū, mū, mū!
Ū, ū, ū!'"

Rotaļājoties tiek izdziedātas gan K.Kazāka dziesmas, gan skaitīti un izdzīvoti Raiņa dzejoļi bērniem. Aktieru darbs kā vienmēr-izcils. Tomēr šoreiz man viņus pat mazliet žēl palika. Jo tā kā ik pa laikam bērniem bija ļauts piedalīties izrādē, noteikti ne vienmēr viņu vecāki noreaģēja, kad atvases tomēr traucē aktieru darbam un citiem skatītājiem.

Un vēl gribu par norādīto vecumu piebilst. Sākumā pēc noskatīšanās domāju, ka tā gluži divgadniekiem nav paredzēta, bet gribu teikt, ka maldījos. Kaut arī iepriekš meitai mājās esmu skaitījusi dzejoli par Lellīti Lolīti, viņa nekad to neatkārtoja, bet jau šodien (tātad-dienu pēc izrādes), spēlējoties ar savu lelli, klusiņām runājās "es lella Lolla" (Mana lellīte Lolīte) . Tātad kaut kas tomēr aizķērās no izrādes. Un mājās meita pārnesa ne tikai jaunus vārdiņus, bet arī šādus tādus darinājumus jeb izrādes rekvizītus. Un tas arī bija ļoti simpātiski no autoru puses, jo mazajiem vienmēr patīk dāvanas. Arī pati atradu jaunas idejas, ko iesaistīt mūsu rotaļās turpmāk.

Bērni, kuri apmeklē dārziņu, noteikti vairāk un aktīvāk iesaistījās rotaļās, bija mazāk bailīgi. Mana meitiņa vienu daļu izrādes nosēdēja man klēpī, otru daļu-uz priekšā novietotajiem maisiem. Bija arī ar mieru izveidot šo to no lūgtā,bet tādu ļoti aktīvu dalību neņēma. Viņa un mūsu mazais draugs līdznācējs bija vairāk novērotāji un analizētāji:) Bet katrā gadījumā abu interesi par uz skatuves notiekošo aktieri spēja noturēt.

Rezumējums: Mūsu pirmais gājiens uz teātri bija pozitīvām emocijām pilns, tātad-izdevies! Iesaku arī jums aiziet - varbūt atradīsiet idejas, kā spēlēties ar saviem bērniem, un varēsie remdēries atmiņās par savu bērnību,jo kurš gan nezina šos tik pielipīgos Raiņa dzejoļus?!?

P.S. Un pa stāvajām trepēm, ko iepriekš minēju, nebija jākāpj. Vēl viena pārdomāta rīcība no teātra darbinieku puses.