Vecāki MĪL savus bērnus: kādiem ieteicams būt vecākiem?

Bērniņa spēja sajust mūsu raidītos mīlestības signālus un viņa izjūta par to, ka esmu mīlestības vērts, attīstās ļoti agrīnā vecumā, bērns to noteikti neatcerēsies, taču tas veidos bērna dzīves pamatus – cik drošs es būšu savā dzīvē, cik ļoti es spēšu mīlēt sevi un citus.

Konsultē klīniskā psiholoģe, ģimenes terapeite Baiba Martinsone.

Pirmā īpašība ir iejūtība. Iejūtība ir spēja uztvert bērna signālus, saprast tos, rīkoties saskaņā ar bērna vajadzībām, rīkoties, izejot no bērna vajadzībām, nevis no savām. Ja man vajadzigs miers, saku - liecies mierā un pagaidi, kas tev ir. Iejūtība no zīdaiņa audzināšanas un vēlākos gados.

Vēl mums kā vecākiem ir jāmācās sniegt bērniem mierinājumu. Nereti ir tā, ka bērns nokrīt un sasitas, taču mēs izliekamies, ka to nepamanām, lai mazais ātrāk nomierinātos un nebūtu lielas raudāšanas. Taču šādā veidā bērns apgūst to, ka viņam ar visu savā dzīvē ir jātiek galā pašam un no vecākiem atbalstu diez vai būs iespēja sagaidīt. Vēlāk tas mūsu bērnam var traucēt veidot siltas un uzticības pilnas attiecības. Tāpēc mums vienmēr ir jāmēģina pamanīt to, kā bērns jūtās, atzīt to, pasakot savam mazajam – jā, tu nokriti, es to redzēju, tas noteikti bija sāpīgi un tad jāmēģina bērniņu nomierināt.

Tāpat mums jācenšās būt bērniem pieejamiem: "Tad, kad vecāks velta uzmanību savam bērnam, tā ir nedalīta. Bieži vecāki lūdz pagaidīt, bet, ja padomājam, cik ļoti mūs tas kaitina vēlākos gados."  

Ļoti būtisks aspekts attiecībās ar bērnu ir spēja bērnu pieņemt, ko ne mēs visi vecāki protam. Tāpat bērniem ir svarīgs fizisks kontakts – mūsu pieskārieni un apskāvieni, bez tiem bērniem augt ir ļoti grūti. Ja mums nepatīk savu bērnu samīļot, visticamāk mazais pieaugot būs apguvis to, ka mīlēt nozīmē nepieskarties un šo apgūto mācību pielietos veidojot savu ģimeni.

Psiholoģe atgādina: "Bērniem ir svarīgi izpaust mīlestību tiešā veidā, arī uzlikt robežas, skaidras prasības, konsekventi notiekumi mājās. Tie rada ne tikai fizisku, arī emocionālu drošību. Tas parāda bērnam, ka esmu svarīgs, ka vecāks par mani uztraucas, tātad mani mīl. Robežu likšana ļauj bērnam justies mīlētam."

Mums, māmiņām, protams, ir ļoti svarīgi apzināties to, kādas mēs esam kā mammas un bieži vien ir tā, ka mēs esam pret sevi pārāk prasīgas, jo vēlamies būt vislabākās. Taču, lai kā arī mums ietu, bērni mūs mīl tik un tā. Mēs vienmēr varam atrast iemeslu, par kuru sev pārmest to, ka neesam pietiekami mīlējuši savus bērnus – aizņemtība, nesaskaņas ģimenē. Tomēr vienmēr ir iespēja visu vērst par labu.

Labākā ziņa ir tā, ka mums vēl ir priekšā pusaudža vecums. Tā ir brīnišķīga otrā iespēja, varam izlīdzināt tos robiņus, kurus varam sev pārmest bērnu audzināšanā mazajā vecumā, jo tieši tad, kad bērns svārstās starp pieaugušā un mazā bērna lomu, mēs varam sniegt bērnišķīgo mīlestību, kas bērnam vajadzīga, gan tās attiecības, kuras veidojam ar savu bērnu kā ar pieaugušu cilvēku.

Bērni padara vecākus par labākiem cilvēkiem. Tas, ka vecāki domā līdzi, pārdomā, ko darījuši, tas padara viņus par labākiem vecākiem, tādā veidā ir jāmācās. Bērnam vajag pietiekoši labu mammu. Tādu mammu, kas ir mierā ar sevi, pieņem trūkumiņus, mīnusiņus, kas var būt stingra, konsekventa, maiga un pretimnākoša, tādu dzīvu, siltu vecāku.

Vislabāko mācību par to, kā būt mammai mēs gūstam dzīves skolā, turklāt neviens no šīs skolas nevar izsprukt. Bērni ir mūsu lielākie skolotāji, ieklausīsimies viņos, sajutīsim to, ko viņi mums mēģina pavēstīt, jo viņu uzdevums ir padarīt mūs par labākām māmiņām un tētiem.

Māmiņu Klubs