Vardarbība ģimenē pastāv, jo tā tiek slēpta un netiek informētas institūcijas

Labklājības ministrija (LM) konstatējusi vairākas problēmas vardarbības apkarošanā un tās seku novēršanā Latvijā, tostarp vājo starpinstitucionālo sadarbību, kas palīdzot uzturēt augstu latento jeb "apslēpto" vardarbības gadījumu ģimenē skaitu.

Konstatētās problēmas LM izklāstījusi informatīvajā ziņojumā "Par vardarbības ģimenē gadījumiem, to izplatību un dinamiku 2012.gadā", ko šodien prezentēja valdībā.

Kā skaidro ministrija, vardarbības ģimenē gadījumu risināšanai ir ļoti būtiska vairāku institūciju iesaistīšanās un savstarpējā sadarbība, jo vienas institūcijas pārstāvis parasti nevar piedāvāt cietušajam kompleksu palīdzību.

LM rīcībā esošie dati liecina, ka aptuveni 99% gadījumu, kad Valsts policija saņem izsaukumus par konfliktu ģimenē, kriminālprocess netiek ierosināts. Parasti informācija par šiem gadījumiem arī netiek nodota tālāk citām institūcijām, piemēram, sociālajiem dienestiem.

Arī gadījumos, kad informācija par vardarbības gadījumu tiek saņemta no ārstniecības iestādes, bet pamata ierosināt krimināllietu nav, policija informāciju bieži vien nenodod tālāk citām institūcijām, norāda LM.

Ir vairākas pazīmes, kas norāda uz to, ka vardarbība ģimenē ir latenta parādība un tās reālie apmēri varētu būt daudz plašāki, nekā uzrāda oficiālie dati, uzsver LM.

Piemēram, stacionārās veselības aprūpes iestāžu apkopotie dati liecina, ka no vecāku vardarbības cieš ļoti neliels bērnu skaits - deviņi bērni 2012.gadā. Tikmēr dati par bērnu rehabilitāciju liecina, ka vairāk nekā 80% nepilngadīgo, kuri cietuši no vardarbības, to piedzīvojuši tieši ģimenē, lielākoties no vecākiem.

Pērn rehabilitācija tika nodrošināta kopumā 1728 no vecāku vardarbības cietušiem bērniem.

"Tātad personas, kas vēršas pēc medicīniskās palīdzības, bieži vien nenorāda patieso vardarbības veicēju. Iespējams, ka daļa traumu guvušo personu ārstniecības iestādēs nevēršas vispār," skaidro LM.

Seksuālās vardarbības gadījumi varētu būt vislatentākie, tikai nelielam gadījumu skaitam nonākot tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā, pieļauj LM.

Par seksuālās vardarbības gadījumiem pērn policija kopumā saņēmusi 253 izsaukumus. Par cietušo kriminālprocesos atzītas 34 personas, kuras bija cietušas no tuvinieku/partneru seksuālās vardarbības, astoņas personas tika sauktas pie kriminālatbildības par noziegumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību pret tuvinieku/partneri, bet 19 personas tika notiesātas par šiem noziegumiem pret tuviniekiem/partneriem.

Tai pat laikā sociālā rehabilitācija tika sniegta vismaz 114 no seksuālās vardarbības cietušajiem bērniem. Turklāt krīžu centru rīcībā esošā informācija liecina, ka aptuveni 20% no vardarbības cietušo sieviešu, kuras vēršas pēc palīdzības, varētu būt cietušas arī no seksuālās vardarbības.

LM ziņojumā norāda uz vēl virkni problēmu vardarbības apkarošanā un tās seku novēršanā Latvijā, tostarp uzsver, ka trūkst piemērotu pakalpojumu un aizsardzības iespēju no vardarbības ģimenē cietušām pilngadīgām personām.

Tāpat LM norāda, ka praksē nav skaidrības par iespēju piemērot kriminālatbildību par fizisku vardarbību, kuras rezultātā cietušajiem netiek nodarīti miesas bojājumi, kā arī no vardarbības ģimenē cietušie var tikt pakļauti atkārtotai viktimizācijai, ja par to ziņo tiesībsargājošām iestādēm.

Ministrija arī atzīst, ka ne visiem speciālistiem, kas strādā ar vardarbības ģimenē gadījumiem, ir pietiekamas zināšanas, lai tos efektīvi risinātu, kā arī atzīst, ka dati par vardarbības ģimenē gadījumiem netiek precīzi uzskaitīti.

Atsevišķām konstatētajām problēmām LM piedāvā risinājumus, piemēram, norāda, ka būtu būtiski pieņemt un pielietot praksē tiesisko regulējumu par varmāku izraidīšanu no dzīvesvietas, kā arī nodrošināt valsts finansējumu no vardarbības cietušo pieaugušo ambulatorai un stacionārai rehabilitācijai.