Vai tikai vēstule?

Tuvojas Lieldienas. Kārtējie svētki, kad pastiprināti piedomājam par labdarību. Arī es, cik nu man rocība atļauj, cenšos piedalīties palīdzīgas rokas sniegšanā.

Gribu Jums pastāstīt par kādu fantastisku projektu, ar kuru pagājušā gada decembrī mani uzrunāja viena no mūsu Decembra mammām. Šis nav stāsts par palīdzības sniegšanu vai naudas ziedošanu. Šis ir stāsts, par to, ka ir reizes, īpaši svētkos, kad mums visiem gribas, lai kāds par mums atceras.

Tad lūk, visa šī burvīgā projekta ideja ir, ka Neviens nav aizmirsts! un viss kas nepieciešams, no kopīgā saraksta izvēlēties cilvēkus, kuri dzīvo sociālajos, vai veco ļaužu namos un aizsūtīt viņiem skaistu apsveikumu. Ikvienam taču patīk saņemt ar roku rakstītu kartiņu, pat tad ja no svešinieka. Galvenais, ka no sirds. :)

Mūsu (kartiņu parakstīju ar savu un dēla vārdu) pirmās kartiņas savus adresātus sasniedza pāris dienas pirms Ziemassvētkiem. Aploksnē kopā ar kartiņu ieliku arī pa nelielam gardumam. Ziemassvētki taču ir arī dāvanu laiks. Un ziniet, kas bija lielākā šī pasākuma burvība? Ap jauno gadu sāku saņemt atbildes apsveikumus. Pirmajā brīdī lasīju apsveikumu, lasīju sūtītāja vārdu un tā īsti nesapratu, ka tas domāts man.  Tik sen nebiju saņēmusi Ziemassvētku kartiņu, kas ir turama rokā, nevis atverama datorā. :)

Pienāca Lieldienas un mēs ar dēlu atkal iesaistījāmies šajā burvīgajā prieka akcijā. Nekādi citādi, kā par prieka akciju to nosaukt nevaru. Un ja mums tā ir tikai vēstule, tad cilvēkam, kurš to saņem tā nav tikai vēstule. Tā ir ziņa, ka viņš nav viens, ka nav aizmirsts.

Meitenes, kuras organizē šo burvīgo pasākumu, Draugiem.lv ir izveidojušas lapu - Neviens nav aizmirsts.

Jauku nedēļu!

Kristīne