19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Atceros rudeni, kad devāmies ar meitiņu un vīru uz veikalu, vērojot mums priekšā ejošo ģimeni, arī ar meitiņu, dažus mēnešus vecākus par mūsu pašu mazo Klintu. Meitiņa paklausīgi gāja līdzās saviem vecākiem, neturoties aiz viņu rokām, nemūkot prom un ne soli nesperot citā virzienā. Viņi izskatījās apskaužami saliedēti, draudzīgi un abi ar vīru bijām patiesi pārsteigti par to, kā citi prot savus bērnus izaudzināt par tik paklausīgiem un kārtīgiem.
Klinta skrien pa labi un kreisi, viņa neies līdzās un kārtīgi, ja tuvumā manīs puķīti, akmeni vai kaķi, viņa centīsies ielīst brikšņos, pacelt no zemes papīrīti un noteikti pieskries pie automašīnas numura, lai pajautātu mammai katru burtu un ciparu. Viņu ir grūti novaldīt un es pat nespēju iedomāties viņu tā paklausīgi un rāmi ejam mums blakus pat pēc gada vai diviem.
Lido Klinta vēl nesen kādu meiteni centās paņemt aiz rokas, lai parādītu viņai lielo egli, taču meitenīte kārtīgi stāvēja pie savas mammas un neatkāpās ne soli. Toreiz pat nedaudz apskaudu vecākus, kas prot bērnus audzināt par tik pareiziem, jo pati esmu nepareiza mamma, kas īsti nav pratusi bērnu "izdresēt", bet ļāvusies dejām pēc meitas stabules.
Un tā tas viss krājās līdz Klintai bija kārtējā vizīte pie ārstes, kur es jautāju par viņas pieredzi ar to, kā labāk bērnus audzināt, lai viņi būtu paklausīgi, pastāstot arī par vecākiem blakus gājušo meitenīti. Ārste smaidīja, atklājot man to, ko es nekad iepriekš pat nebiju iedomājusies. Viņa strādā ar bērniem jau vairāk kā 20 gadus, bet paklausīgus un kārtīgus divgadniekus ir redzējusi tikai krīzes centrā. Tie nebija laimīgi bērni.
Es ticu, ka paklausīgi bērni ir arī laimīgās, mīlošās ģimenēs. Es ticu un ceru, ka bērniņi, ko satikām, tādi ir, taču atzīšos, ka man ir patiess prieks un lepnums par to, ka mans bērns šodien ārā aizskrēja palēkāt peļķē un gribēja pieskarties visu kaimiņu dzīvokļu durvīm.
Jums jau ir jaizskiro pasai ko var un ko ne. Lekasana pelkes vai sluksana no slapja slidkalnina tads sikums vien ir. Aizej majas un izmazga drebes. To varetu nosaukt pr bernibas baudisanu. Savukart citas situacijas varbut der kaut ko iemacit. Piemeram,veikala nevar visas mantas un konfektes pirkt, panemsim tikai vienu, rinda ir jastav vai kas tml.
Tas ir dabiski, ka interese berbiem apkarteja pasaule. Lidz zinamam vecumam,manuprat,nav lielas jegas kaut kadu paklausibu meginat ieaudzinat, bet ta ap kadiem gadiem 3 jau var sakt skaidrot, ka jadod mammai rocina, jo pazust var, nevar norauties no rokas un skriet uz cela, jo masina var uzbraukt. Tapat var macit, ka pie sarkanas gaismas stav un pie zalas iet ja nebrauc masinas. Var darboties ar bernu,macit to ka saja pasaule ir iekartots.
Māmiņas, mans mērķis nebija kāda aizvainošana, vien dalīšanās savos iespaidos un pārdzīvojumos. Es nelieku vienādības zīmi starp robežu nospraušanu un dresētu bērnu. Ir labi, ja bērniem ir skaidrs, ko drīkst/nedrīkst, taču kā zināt, vai vecāki neaizliedz par daudz. Lēkāt peļķēs drīkst/nedrīkst? Aizvilkt mammu līdz kokam paglāstīt sūnas ir labi/slikti? Mēs šodien pat ar mazo lēkājām peļķēs, abas kleitās, slapjām kājām un sajūsmā. Arī apkārtējie smaidīja un priecājās par mūsu izklaidi, lai gan nekad neesmu kādu citu no daudzajiem kaimiņu bērniem tā darām. Vai manam bērnam trūkst robežu un disciplīnas? Vai arī tā bērnībā arī jābūt?
Tā ir bērna audzināšana un ģimenes piemērs. Manējie bērni arī ir piedzīvojuši to, ka nedrīkst to, ko atļaujas citi, bet uz viņu jautājumu KĀPĒC nedrīkst, paskaidroju, ka pieklājīgi bērni tā nedara un man gribās cerēt, ka viņi ir pieklājīgi. Ar to arī jautājums izsmelts.
Es savu bērnu audzinu un mācu uzvesties brīžos kad viņš to piemirts un tie brīži parasti ir tādā vidē kurā ir citi bērni kuru vecāki viņiem neaizliedz un nepamāca.Un ziniet sāp sirds!Savam bērnam aizrādu,lai nedara palaidnības, bet tajā pašā laikā citas mammas bērns drīkst darīt to par ko aizrādu savam bērnam...mans bērns nesaprot kāpēc viņam neatļauj, bet tam citam atļauj.Tomēr gribētu,lai vecāki arī paskaidro saviem bērniem to kā un kur drīkst uzvesties.Katram mums savs bērns ir mīļš, bet ja mēs viņiem nepaskaidrosim un nepamācīsim tad viņi nezinās,kā uzvesties!
Galvenais, manuprāt, lai nav galējībās. Reiz manējie ar lielām acīm skatījās kā iznākot no leļļu teātra viens puisēns bija tā uzvilcies, ka vairākas reizes savā svētku apģērbā speciāli gāzās uz vēdera netīrā peļķē vēlā rudenī. Domāju, bāc, kaut man nekad netiktu šitāds raksturiņš.
Mans bērns zin robežas un saprot ko drīkst un ko nedrīkst darīt!
Nepatīk bērnu visatļautība, kad skrien kā mežonīši un nesaprot, ko paši vēlās un dara!
Katrs bērns mēdz būt ar savu raksturiņu un izpausmēm (man ir maza pieredze-tikai divi bērni, BET pilnīgi atšķirīgi kopš dzimšanas). Bērni mēdz būt rātni un mēdz būt aktīvi, tomēr jebkuram bērnam ir jāiemāca robežas, uzvedība un to, ka neesi pasaules naba.