Un viņa ieiet grupiņā, atpakaļ neatskatīdamās

Ievas pirmo bērnudārza dienu neaizmirsīšu nekad. To 26. marta rītu, kurā jutos tik satraukta, izbijusies un bezpalīdzīga. Nogurusi pēc pusgulētas nakts, jo “neņem tik ļoti pie sirds” uz mani neattiecas. Skumja, taču cerību pilna. Un nedaudz priecīga par jaunatgūto brīvības garšu mutē. Šodien, kad ir apritējuši jau trīs pilni mēneši, kopš mana meita iet uz bērnudārzu, un es redzu, cik ļoti viņai tur patīk, esmu nolēmusi uzrakstīt pēdējo pieredzes rakstu par Ieviņas adaptēšanos dārziņā.

Pirmo mēnesi mums gāja visādi. Pirmā gulēšanas reize tika pārcelta atkal un atkal. “Viņa vēl nav gatava”, audzinātāja teica. Un es varēju tikai piekrist, redzot asaras meitas acīs.

10. aprīlī nolēmām tomēr riskēt. Vēl šobrīd atceros to sāpīti sirdī, kad gribējās iet pakaļ un vest mazo ņukuli mājās, cieši samīļot, nodziedāt šūpuļdziesmu un vērot, kā muguriņa miegā cilājas. Todien savā Instagram profilā publicēju šādu tekstu:” Ieviņa šodien pirmo dienu guļ bērnudārzā. Līdz 12.00 baudīju brīvības sajūtu, darīju savas lietiņas, bet nu – nemiers sirdī. Ap šo laiku jau vajadzētu saldi čučēt. Pietrūkst man viņas, nu ļoti pietrūkst. Nav viegli tos mazos atlaist. Un vispār - vecāki par bērniem raizēties nepārstāj nekad.”

Tajā pēcpusdienā audzinātāja stāstīja, ka meitiņa pēc stundu ilga miedziņa pamodusies un stipri raudājusi, uzmodinājusi arī citus bērniņus. Es neaprakstāmi pateicīga mūsu grupiņas brīnišķīgajām darbiniecēm, kuras sēž un pat guļ bērniņiem blakus. Šādi mierināta arī mana Ieva. Jāpiebilst, ka dārziņa dēļ atgriezām arī knupīša lietošanu, tāpat devām līdzi meitas mīļo sedziņu. Bet iesākumā šis komplekts diži daudz nelīdzēja, audzinātājas pat apjautājās, vai nav kādas īpašas dziesmas, ko viņai dziedam vakarā. Viņas labprāt to padziedātu.

Kā jau iepriekš minēju, pirmais mēnesis bija tieši tāds, kādu to paredzēju – pakārtots jaunajiem apstākļiem un “izpļurgāts”.

Otrajā mēnesī klāt nāca jauns pārbaudījums – mammas atgriešanās darbā. Atskatoties uz to, šķiet, ka šīs pārmaiņas mums abām bija vissmagākās. Es pati kļuvu raudulīga, stipri pārdzīvoju, savukārt meitiņas reakcija izpaudās ar negantu uzvedību, dusmām un apmulsumu. Citreiz man šķita, ka viņa vienkārši cenšas saprast savas izjūtas un izdomāt, ko ar tām iesākt.

Bet šī mēneša laikā sāka nozust rīta asaras un niķi, gulēšana dārziņā nostabilizējās, audzinātājas priecīgas stāstīja, ka Ieva iedzīvojusies – runājot, kārtīgi ēdot, spēlējoties ar citiem bērniem. Taču tad sākās slimošana, ko tomēr uzskatu par sava veida atbildes reakciju uz divām lielām pārmaiņām īsā laikā. Lai cik arī priecīga viņa ikdienā nebūtu, mammītes viņas dzīvē pēkšņi bija tik maz. Turklāt viņa noteikti juta arī manus iekšējos pārdzīvojumus.

Trešais mēnesis visu salika “pa plauktiņiem”. Lai gan mēs vēl arvien esam kopā daudz retāk, nekā abām gribētos, turklāt meitiņas slimošana ievilkās un atkārtojās, ir arī daudz uzlabojumu.

Mēs esam apradušas ar jauno dzīves ritmu tā, it kā savādāks tas nebūtu bijis nekad. Agrā celšanās ir pavisam normāla ikdienas sastāvdaļa. Arī brīvdienās. Steidzīgs rīts, maziņš vai liels haoss, smalka balstiņa fonā, kas sauc;” Iesim, iesim laukā!”. Mūžīga kavēšana. Atvadas, kuras kļūst arvien vieglākas – bijuši arī tādi rīti, kad meita bez kurpēm kājās laužas bērnudārza telpās, pat aizmirstot man iedot atvadu buču. Viņa vienkārši ieiet grupiņā, atpakaļ neatskatīdamās.

Protams, man bija arī savas metodes, ar kuru palīdzību vēl arvien cenšos bērnudārzu no “bubuļa” pārcelt laba drauga līmenī.

Pirmkārt, tas ir harmonisks rīts. Šī sadaļa man mēdz pieklibot, bet, manuprāt, ir svarīgi nekavēt, visu darīt mierīgi - bērnam pieņemamā un ierastā veidā. Neraustīt, nesteidzināt, neraut nost drēbes steidzīgi un ar varu.

Otrkārt, tas ir kompromiss. Ja viņa vēlas vilkt tās drēbes, kuras mamma nav paredzējusi, es varu savu reizi arī piekāpties. Ne mazums reižu dzirdēts par bērniem, kas bērnudārzā ierodas pidžamās. Un kāpēc gan nē?

Treškārt, tas ir nokļūšanas veids. Mums nav mašīnas, tādēļ pavisam agrajos rītos vai reizēs, kad stipri kavējam, meitai nākas sēsties ratos. Tas beidzas ar skandālu visas kāpņutelpas plašumā, asarām un īgnu mazuli, kurš mammai bērnudārzā pat nevēlas iedot buču. Maksimāli daudz cenšos ļaut skriet ar kājām, pat, ja tas prasa pusstundu, daudz pacietības, netīru drēbju kārtu un slapju muguru mammai. Kā arī nokavētas brokastis. Galvenais, ka viņa pati ieiet bērnudārza teritorijā, pati savām kājām mēro ceļu uz grupiņu, un dara to jautrā veidā kopā ar mammu.

Ceturtkārt, tie ir rīta rituāli. Ja ejam ar kājām, mums ir savi pieturas punkti – katrs no tiem meitiņu sajūsmina. Pie tradīcijām var pieskaitīt arī kopīgu skriešanu, soļošanu mammai klēpī īpaša marša pavadībā. Savukārt bērnudārzā ļauju viņai pašai vilkt nost drēbes, tad abas spoguļojamies lielajā spogulī, vēlāk lūdzu meitai pieklauvēt pie grupiņas durvīm – tas viņai palīdz nomierināties, ja nepieciešams.

Piektkārt, tā ir sabalansēta slodze, kā arī gana daudz laika ar vecākiem. Tiklīdz ir tāda izdevība, savās brīvdienās paturu viņu mājās. Cenšamies aiziet pēc meitas uz dārziņu laicīgi – vislabāk, ja ierodamies uzreiz pēc launadziņa. Turklāt nedēļas nogales viņa vienmēr aizvada ar vienu vai abiem vecākiem. Parasti cenšamies kopā darīt ko interesantu – ejam ciemos pie radiem, uz rotaļlaukumu, skatīties strūklakas, pēc grāmatām uz bibliotēku, sarunāju kādu ciemiņu. Citu reizi vienkārši izejam laukā, un es ļauju viņai iet, kurp vien sirsniņa kāro. Šajā laikā bijušas arī slimošanas un dzīvošana mājās divu nedēļu garumā ar pauzi – lieliska iespēja atpūsties no visa.

Jūlijā Ieva bērnudārzu neapmeklēs, turklāt man ir ieplānots divu nedēļu atvaļinājums. Tā bija mana izvēle paturēt viņu šo mēnesi mājās – gribu, lai viņai ir šīs skaistās vasaras dienas ar ģimeni. Ticu, ka šis laiks būs īpaši skaists mums visiem. Noteikti neraizējos par atgriešanos dārziņā augustā, ticu, ka pēc tik daudzām kopīgām dienām viņa pat mazlietiņ priecāsies par savu tiesu brīvības un rotaļām ar citiem bērniem.

Jo nu mana Ieva ir kārtīga bērnudārzniece!

P. S. Raksts ir balstīts tikai uz manu pieredzi un sajūtām.

P. P. S. Foto no personiskā arhīva.