Nu jau pāris dienas manās mājās dzirdams šis skanīgais mamamammm ....
Skan kad gribas pabārties, kad noskumis prāts, kad gribas ēst vai vienkārši samīļoties. Katrā no šīm mamamammm ..... reizēm intonācija ir dažāda, bet ausīm tik tīkama.
Biju atļāvusies pasapņot, kā tas būs, kad dēliņš mani nosauks par mammu. Bet, kam tādam sagatavoties nav iespējams. Pirmajā mirklī, kad šo zilbju virknējumu izdzirdēju acīs sariesās asaras un sirsniņa ietrīcējās, gluži kā dienā, kad abi ar dēliņu satikāmies. Es ne tikai fiziski esmu mamma, bet nu mani arī sauc par mammu!
Ar pieauguša cilvēka prātu saprotu, ka šis ir kārtējais posms, kura laikā mazuļi apgūst jaunas zilbes, līdzīgi kā – daidaidai, lalala, papapa. Bet, tai pat laikā, tieši šīs zilbes – mamamammm .... ir visjaukākās, visgaidītākās. Ar savu īpašo „garšu”.
Ja līdz šim dēliņu mīļi dēvējām par Eli, tad nu nācis klāt jauns mīļvārdiņš – mammiķītis.
Vai Elis saprot, ka neapzinoties iemācījies man tik svarīgo vārdu? Nezinu! Bet varbūt tomēr, kaut kur zemapziņā mazajiem cilvēkiem tomēr ir iekodētas šīs īpašās mamamammm un tetete zilbes.
Esmu sagaidījusi savu īpašo mammas mirkli, kad manī raugās divas mirdzošas ačteles un saka mammas sirdi tik sildošās mamamammm zilbītes.

Jā, es esmu mamma!
annijalise