Liepājnieks un uzņēmējs Jānis Kozlovskis ir ģimenes cilvēks un kopā ar sieviņu Inetu audzina četrus un astoņus gadus jaunās meitiņas. Kozlovski ir radoša ģimene, tāpēc jau septiņpadsmit gadus viņi attīstījuši savu uzņēmumu reklāmas un dizaina lauciņā, bet šobrīd ir pazīstami ar savu izgudrojumu – landbordu jeb zemes dēli (vēl dēvēts arī par elektrodēli, vienriteņa dēli) – Latvijā pirmo ar elektromotoru aprīkoto, pašbalansējamo braucamo dēli. Tā kā tas darbojas uz baterijas, ar to var braukāt gandrīz trīs stundas un vienā piegājienā pieveikt līdz pat 15 kilometriem – gan pa grants, zemes, smilšu ceļiem jebkurā gadalaikā un jebkādos laikapstākļos.

-Kā nonācāt līdz šādam izgudrojumam?

-Būtībā mans tētis ir īsts Makgaivers, viņš var izdomāt jebko un to arī radīt. No viņa esmu šo prasmi pārņēmis, tāpēc mājās un arī darbā man šķiet vieglāk pašam izdomāt, izgatavot, nevis meklēt, kur pasūtīt un atrast tieši ko tādu, kas man nepieciešams.

Ar dēļošanu esmu aizrāvies gan es pats, gan mana vecākā meita. Tomēr ir laikapstākļi, kad nav iespējams nodarboties ne ar kaitbordu, ne veikbordu, ne snovbordu. Pa mūsu piemājas grantēto ielu arī ar skeitbordu grūti pabraukt. Bet tā kā ar bērniem esam aktīvi un gandrīz katru vakaru dodamies kādā izbraucienā ar velosipēdiem vai skeitborda dēļiem ārpus mājas, tad, ieraugot motociklus uz viena riteņa jeb uniciklus, man radās doma par pašbalansējošo dēli ar vienu riteni. Ja var ar vienu riteni pārvietoties uz priekšu, kāpēc, lai to nevarētu darīt kā ar dēli - uz sāniem. Tā ar brāli un domubiedriem sākām domāt, kā to izdarīt, dibinājām uzņēmumu SIA “Boards Unlimited” un realizējām šo ideju. Lai gan uzskatu, ka šis dēlis ir vairāk piemērots pieaugušajiem un pusaudžiem, sākot no četrpadsmit, sešpadsmit gadiem, arī mana vecākā meita jau to ir izmēģinājusi uz atzinusi par labu esam. Pa dārzu mierīgi pārvietojas bez manas palīdzības.

Kad bijām izgatavojuši pirmo modeli, uzzinājām, ka arī ASV un vēlāk Kanādā kas līdzīgs radīts. Tā teikt, mēs vēlreiz izgudrojām velosipēdu. Tomēr kanādiešiem tāds meitenīgāks tas variants – ar gaismiņām, viegli braucams. Mūsu variants ir tāds visurgājējs, līdzīgāks amerikāņiem skarbuma ziņā, bet ātrāks. Latvijā un Eiropā šādu modeļu nav. Domāju, ka šis varētu kļūt par nākotnes pārvietošanās līdzekli. Mūsu sapnis ir attīstīt elektrodēli par profesionālu sporta inventāru. Un tā kā skeitbordu beidzot iekļaus olimpiskajās spēlēs, kas zina, iespējams arī šo topošo sporta veidu kādreiz iekļaus kā vienu no olimpiskajām disciplīnām.

-Teicāt, ka vakaros ar meitām aktīvi pārvietojaties. Kāda ir Jūsu ģimenes ikdiena ar bērniem?

-No rītiem es vedu lielāko meitu uz skolu, savukārt sieviņa kājām aizved mazāko meitiņu uz dārziņu un pēc tam var atgriezties mājās, jo mūsu uzņēmuma lietvedība ir mājās. Tādējādi varam iztikt bez auklītes, jo mamma vienmēr ir sasniedzama. Turklāt mums blakus dzīvo arī omīte ar opīti un viņi ļoti labprāt ar meitenēm darbojas. Omītei dārzs un bērni ir ļoti, ļoti tuvi. Opim patīk laivas un laivu darīšanas. Tā kā omītei ļoti patīk dārzs, tad bērniem ļoti patīk ar omi pa siltumnīcu ņemties. Arī vecākajai meitai ir sava kastīte - dārziņš siltumnīcā, kur viņa pati izdomā, ko iestādīt un izaudzēt un katru mīļu brīdi skrien ievērtēt, kā viss ir izaudzis un vēlas mums parādīt.

Kad meitenes ir atgriezušās mājās, ja vecākajai meitai nav Mākslas skola, tad viņas ļoti gaida mani mājās, jo tad sākas dažādas lomu spēles, kur man jābūt princim un viņas ir princeses, Salātlapiņas, Pelnrušķītes un citi aktuāli tēli. Vecākā meita uz sintezatora spēlē dažādas skaņas, kas nepieciešamas noskaņas radīšanai, piemēram, kā zirgs jāj. Katru vakaru cenšamies doties kādā izbraucienā ārpus mājas, labprāt braucam ar velosipēdiem. Bieži vien es braucu ar savu izgudroto landbordu, vecākā meita ar skeitbordu un jaunākā meitiņa ar trīsritenīti. Mamma pa to laiku var atpūsties. Meitenēm vakaros arī ir dejošanas šovi, kad improvizācija sit augstu vilni. Labprāt spēlējam arī dažādas galda spēles.

Ja aizkavējos, tad meitenes zvana un savās bērnu balstiņās prasa, tēti, tēti, kad tu būsi mājās– gaida mani. Jā, kādreiz ir gribējies atnākt mājās un atpūsties pēc darba, tomēr ģimene man ir vissvarīgākais, tāpēc ļoti labprāt ar savām meitām dzīvojos. Mums pilnīgi pašsaprotami, ka bieži vien apmeklējama arī zooloģiskos dārzus.

-Vecākā meita iet mākslas skolā. Vai varētu iet Jūsu pēdās un kādreiz iesaistīties ģimenes  biznesā – reklāmā un dizainā?

-Meitenēm ļoti patīk mūsu biroja darbnīca, kur darbnīcas boss Kristīne ļauj viņām šiverēt un palīdz realizēt visdažādākās viņu idejas no dažādiem materiāliem, ko var izgriezt un no kā izveidot dažādas meiteņu iecerētas lietas. Meita tiešām izvēlējusies iet arī mākslas skolā, patīk lietišķā māksla, tāpēc ceru, ka iespējams ar laiku viņa iesaistīties ģimenes biznesā. Jaunākajai meitiņai tuvāka ir dziedāšana, bet laiks rādīs, kā būs.

-Vai jums ir tradīcija atzīmēt dažādus svētkus, arī Tēva dienu?

-Mēs svinam dzimšanas dienas un vārda dienas, tāpat Ziemassvētkus un Jāņus, ko meitenes sauc par – līgo, līgo – viņas ļoti gaida, jo tad nakti varēs negulēt. Toties valstiskus svētkus mums nav iegājies svinēt. Arī Tēva dienu īpaši nesvinam, lai gan meitenes zīmē apsveikumus, kas ir ļoti mīļi un kurus es ļoti gaidu. Tāpat esmu sajūsmā par meiteņu zīmējumiem un kartonā veidotiem mazajiem tēta landbordiņiem. Tas nozīmē, ka ne tikai es esmu aizrāvies ar šo ideju, bet viņas arī.

-Teicāt, ka ģimene Jums ir vissvarīgākais.

-Jā, tā ir. Ne bizness, ne nauda nevar būt tik svarīgs kā ģimene. Tā bija manā bērnībā, tā ir mūsu ģimenē un to mācu arī saviem bērniem. Mums katram ir savi pienākumi un ja meitenēm kādreiz kaut ko negribas darīt, tad stāstu par ģimeniskumu, par to, ka ģimenē mēs viens otram palīdzam, atbalstam un meitenes to saprot un arī izdara. Man šķiet, ka mēs ar sieviņu esam tāds papildinošs tandēms – es bez viņas nekur un ceru, ka viņa bez manis arī ne. Cenšamies visu pēc iespējas kopā. Protams, ka viņa gribētu, ka es vairāk mājas darbos iesaistītos, bet reizēm man tā spēka ir par maz. Es brīnos, kur viņa to spēku rod, bet man brīžam tā spēka nepietiek. Tāpat mums ir ļoti noveicies, ka vecvecāki mums ir tepat blakus mājā. Visi iesaistāmies, cits citam palīdzam. Omīte pienāk pie manis, pasaka, ko opim vajadzētu un tāpat opis man pačukst, ko omītei palīdzēt.

Tāpat bērniem mācu būt godīgiem – pret sevi, pret citiem. Ja kaut kas ir gadījies, izstāstīt, uzticēties. Tieši tāpat kā mēs esam godīgi. Tāpēc meitenes neko no mums neslēpj, pienāk pašas klāt, izstāsta. 

-Vai pie tēva lomas pieradāt ātri? Un vai kaut ko pārņēmāt no sava tēta?

-Man jau saka, ka esmu līdzīgs savam tētim. Ir īpašības, ko mēģinu sevī izskaust. Ne vienmēr sanāk, bet cenšos. Tētis gan man ir tāds stingrāks – citādāk arī nevarēja būt, jo viņam bija divi dēli. Tagad viņam ar divām mazmeitām jāmācās citādāk apieties. Tāpat arī man bija jāsaprot, kā izturēties pret meitām. Jā, kādreiz grēkoju un esmu stingrāks nekā vajadzētu būt pret meitenēm, man nepatīk tāda īdēšana un čīkstēšana, tāpēc mēģinu arī tā stingrāk pavirzīt. Bet visam jābūt samērīgam.

Tēva loma man nāca tā organiski, nebija tā, ka, bērniem piedzimstot, nezināju, ko darīt- kopā ar sieviņu izdomājām plāniņu kā labāk rīkoties un tā arī darbojamies. Tēva lomu uztvēru dabiski. No tēva esmu pārņēmis to, ka ģimene ir vislielākā vērtība, tāpat visi esam dabas un dzīvnieku mīļotāji, zirneklīši mums ir draugi, tiem meitenes iedevušas vārdus. Mazākā tā kā nedaudz baidās, bet reizē viņai ir interese. Saudzējam kā dabu, tā dzīvniekus. Arī citām ģimenēm novēlu – ģimeniskumu un saliedētību, tad viss būs labi!

Iesakiet arī jūs interesantus cilvēkus mūsu intervijām no Latvijas vai no visas pasaules! Tētus, mammas, bērnus, pusaudžus, ģimenes.... Rakstiet kristine@maminuklubs.lv, sūtot vēstulīti un kontaktinformāciju!

LAI IZDEVUSIES UN PĀRSTEIGUMIEM BAGĀTA TĒTU DIENA!