Svētku dienas pārdomas

Valsts dzimšanas diena protams ir svētku diena, tā ir svinama ar vērienu, mani omīte mācīja, ka šajā dienā ir jāuzdod sev jautājums, ko tu esi izdarījis savas valsts labā. Vai Latvija var lepoties ar tevi kā savu pilsoni? Vienmēr ir nepieciešams atcerēties par kādu cenu mēs esam izcīnījuši savu neatkarību. 

Ko man nozīmē dzīvot Latvijā?   Tā ir vieta, kur esmu dzimusi, te skan dziesmas manā dzimtajā valodā. Man ir tuvas manas tautas tradīcijas.

Ko man nozīmē būt latvietei?   Es lepojos ar to, ka esmu latviete, bet es nenoniecinu citas tautas, es zinu, ka varu un gribu, lai vieta, kur esmu dzimusi un dzīvoju, kļūtu arvien skaistāka, es to apliecinu ar darbiem.

Tā kā dzīvojam tālu no Rīgas, uz svētkiem nebraucam, bet svētku noskaņa ir katrā mājā, tā ir arī mūsu mājā. Mūsu spēks ir mūsu tradīcijās un mūsu tautas bagātībā, tāpēc es uzskatu, ka šo īpašo sajūtu mēs nesam sevī  dziedot – Dievs svētī Latviju. Vai dejojot gatves deju. Ar lepnumu vēroju savu mazo dejotāju, kam tieši uz Latvijas dzimšanas dienu bija pirmais koncerts.  

Man jau liekas, ka tieši mūsu mazie dziedātāji un dejotāji veidos īpašu garīgo saiti starp vēsturi un nākotni, dienā, kad mēs svinēsim mūsu valsts neatkarības simtgadi. Tā ir mūsu nākotne un tā ir atkarīga  tikai no mums. Mēs esam atbildīgi par to, lai mūsu  mazo cilvēku sirsniņās degtu tā uguntiņa, ar kuru mēs varēsim noturēties kopā.

Bieži skatos uz svētkiem kā daudzu cilvēku krūtis rotā Latvijas karoga piespraude, bērni tiek izpušķoti kā jaungada eglītes, jo ar to nepietiek, uz rokas tiek uzlikts rokas apsējs Latvijas karoga krāsās, un kur nu vēl bez bleķa emblēmas.  Kas tas ir iespēja reizi gadā apliecināties. Vai tiešām mums , lai mēs parādītu ka esam latvieši nepieciešamas ārišķības. Liela daļa šo bērniņu nemaz nesaprot, kāpēc šodien tā izpušķoti, jo viņiem ir gadiņš un divi. Visjaukāk izskatās, ka  vīriešu kārtas pārstāvji, labā  žvingulī  ar piespraustu karodziņu bļauj, ka šodien viņš svin  Latvijas  dzimšanas dienu. Man netālu dzīvo kaimiņš, kam Latvijas karogs pacelts mastā visu gadu, pēc pusgada tur plivinās driskas, kas kādu brīdi tur vēl plivinās,  viņa devums savas  zemes labā ir pieci metri no īpašuma nopļauta zāle, bet aiz dārza, tur jau neviens neredz…..

Skumīgi, bet tomēr, iespējams, ka ir vērts, kau t vienu dienu gadā, vienkārši apstāties un pārdomāt, ko es varu un ko es daru, lai šie svētki būtu arī mani svētki. Lai ar lepnumu varētu teikt Latvijas dzimšanas diena ir arī mana dzimšanas diena.