Svētdiena tikai mums divām

Beidzot ir diena, kuru pavadīsim mēs divatā. Rīts sākas ļoti agri,jo jāgatavojas braucienam uz teātri, Kad mēs ģērbsimies, kad mēs iesim, ar ko brauksim un tā pagāja viss rīts. Beidzot braucam ar vilcienu uz Siguldu un ar autobusu uz Rīgu.

Čeļš ir garš, autobusā silts un Katrīne jau pusceļā šņāc kā mazs vilcieniņš. Rīgā knapi varam pamosties, bet kad saku, ka jāiet uz teātri, acis uzreiz ir kā pogas. 

Ir saulīte, bet pūš ledains vē'jš, tapēc raitā solī steidzamies uz leļļu teātri. Noģērbjamies un gaidam. Redzu, ka mazais cilvēks nevar sagaidīt. Nu tā beidzot sēžam savā vietiņā un sākas teātris. 

Man likās nevietā dejas, kuras dejoja meitenes, tēlojot klaunus, jo bērni nesaprata, kas tas ir, balsis bija skaļas, tapēc viens otrs pat ieraudājās. Bet tad jau nāca pašas lelles un varēja sākties pasaka. Starpbrīdis protams nav iedomājams bez karstās šokolādes.  

Pat man bija ko pasmaidīt, jo lugā dzirdēju teicienu, kas manā ģimenē ir no omes un nekad neesmu to dzirdējusi pielotojot kādu citu. Kad kaķis ar lapsu ķīvējās, kaķis lapsu nosauca par "Žogu vāveri."

Luga beidzās un mēs gatavojāmies doties uz māju pusi, kad bērni bija izklīduši, piedāvāju, Katei nofotografēties ar simsoniem. Un te izrādījās, ka savu bērnu nemaz nepazīstu, jo mazais dauzonis, kas ne no kā nebaidās, izrādās baidās no lielām lellēm, tapēc negrib fotografēties. 

Pēc nevisai veiksmīgas fotosesijas devāmies tālākos piedzīvojumos un kas gan sirsniņu vairāk var sasildīt kā garšīgs saldējums.

Tālāk mūsu ceļojums turpinājās ar braucienu ar tramvaju, tā kā neesam Rīdzinieces, tas bija, kas īpašs. Kad tikām mašīnā, izrādījās, ka kaimiņš mūs bija redzējis un uzaicināja aizvest uz mājām, gulējām dziļā miegā.

Tagad mēs zinam, kas ir Buratīno un turpinājumā, Katrīne paprasīja tētim atrast filmu par Buratīno un vakar visu vakaru skatījās, jau pasaku mākslas filmas formā.