Slingotāji ar stāžu jeb mūsu slinga stāsts.

Mēs ar slingu esam nešķirami  gandrīz  divus gadus, un abi bērni izauguši, cieši piesieti man klāt.  Jaunības naivumā biju pārliecināta, ka šādu palīglīdzekli tomēr nevajadzēs – man taču ir tik stilīgi rati, mēs ar bēbīti  iesim garās, foršās pastaigās, un viss būs brīnišķīgi! Bet bērni ir tikpat neparedzami kā laikapstākļi rudenī – jūs taču zināt :) Iespējams, mums ar vīru vienkārši trūka nojēgas par mierpilnu vizināšanu ratos, taču pusotra mēneša vecumā pastaigas kļuva dramatiskas – meita nepārtraukti kliedza, nelīdzēja ne ritmiska braukšana, ne šūpošana, ne šušināšana kā tādam tvaika gludeklim (garāmgājēji droši vien domāja, ka mamma pamazītēm jūk prātā), nekas.  Biju vīlusies un dusmīga uz visu pasauli – draudzenes, kas ir mammas, taču stāstīja, ka bēbīšiem patīk braukt ratos un viņi pirmajos mēnešos vispār to vien dara, kā guļ! Šī krīze, par laimi, sasaucās ar manu pēcdzemdību atrādīšanos ginekoloģei. Saburzītais paskats un izmisums balsī (pirmo pusotru mēnesi meita tikai ēda, gulēja un kliedz, kliedza, kliedza) droši vien bija tik uzkrītošs, ka daktere tūliņ sāka dalīties savā vērtīgajā pieredzē – lai taču nopērkam lielo fitnesa bumbu un nēsājam bērnu slingā, viņai tā visi mazbērni izauguši! Ritmiskās augšup / lejup kustības vislabāk nomierinot mazuli, jo ir analogas tām, kuras mazulis izjuta, vēl vēderā esot – mammai staigājot un kustoties. Mēs bijām gatavi izmēģināt pilnīgi visu, jo nēsāšana un midzināšana uz rokām pamazītēm beidza mūs nost. Un ko vispār iesākt ar pastaigām – neiet vai nest bērnu rokās? Jutāmies jauni, tizli un neko nesaprotoši vecāki – daudzie izpētītie bēbīšaprūpes un audzināšanas DVD un izlasītie „Mans Mazais” numuri likās bezjēgā nomests laiks un nauda.  Tad nu abas dakteres rekomendētās lietas tūlīt pat iegādājāmies, un mūsu īpašumā nonāca dzeltenbrūns „Hoppediz” slings.  

Uz mājām uzaicinājām slingu konsultanti Aiju Apsīti, un viņa pacietīgi darbojās ar mums veselas 2 stundas, mācot slinga siešanu un dažādos knifiņus gan man, gan vīram, un vēl padalījās ar vērtīgiem hendlingošanas un mazuļa mierināšanas paņēmieniem, kurus vēlāk cītīgi izmantojām kā viena, tā vēlāk otra bērna aprūpē. Iesākumā slingu sēju vien mājās un trenējos arvien kārtīgākā tā uzsiešanā – reizēs, kad gribējās paēst, uzkrāsoties un sakārtot matus, mazliet vēlāk uzdrošinājos iziet arī ārā.

Tā kā bija pavasaris, pastaigās gāju mierīgu sirdi bez mēteļiem un vestēm. Man pavērās jauni plašumi – mazie veikaliņi pagrabstāvos, kuros iekļūt ar ratiem bija neiespējami, dažādas neizbraucamas taciņas un mierīga pārvietošanās sabiedriskajā transportā, kā arī gandrīz vienmēr garantēta vieta, kur apsēsties. Un galvenais – mazā slingā vienmēr mierīgi gulēja, attiecīgi man bija laiks iepirkumiem, pārdomām un citām lietām, kas ar kliedzošu mazuli pirms tam likās neiespējamas. Meitu slingā labprāt nesa arī vīrs, saņemot daudzu garāmgājēju smaidus.

Sasniedzot maģiskos 4 mēnešus, iegādājāmies daudz ātrāk un ērtāk lietojamo mei – tai slingu, to pasūtot mūsu pašu mazi.lv mājaslapā. Bijām ļoti priecīgi par foršo dizainu un krāsu (mumini mūsmājās ir iemīļoti), kā arī ērtumu un ātro uzsiešanu.

Meita nu jutās daudz brīvāk – varēja kustināt rociņas un galvu, un pastaigas kļuva daudz foršākas, jo viņa lielākoties vairs neiemiga, bet ziņkārīgi skatījās apkārt. Visvairāk sajūsmināja fakts, ka bērnam varu ģērbt visu, kas ienāk prātā, un slingu siet sev virs mēteļa – tik un tā nesvīdīsim. Rīgā ir daudz slingotāju, tāpēc mūsu ģimenīte daudziem vairs nelikās nekas īpašs, taču kādus brīnumus man nācās piedzīvot, meitas 9 mēnešu vecumā pārceļoties uz Jelgavu?! Mūsu pirmajā pastaigā, kas tika apvienota ar iepirkšanos, tiku divreiz palaista rindā pa priekšu, turklāt veikala kasiere pat salika manus iepirkumus maisiņā, lai gan teicu, ka tas nav nepieciešams! Biju tiešām saviļņota, jo likās – esmu nonākusi brīnišķīgā pilsētā, kur mammas ar mazuļiem ciena! Kopumā meitu nesu slingā aptuveni 11 mēnešus, ziemā pārgājām uz pufīgu kombinezonu un braukšanu ratos.

Šis ir vienīgais slingošanas mīnuss – slinga bērnus pieradināt pie ratiem ir ilgi un stresaini, jo pirmie mēneši tiek pavadīti klaigājot. Protams, citām mammām ir pozitīva pieredze, bet es ar tādu nevaru lepoties. Pie otrā bērna „pāraudzināšanas” joprojām strādāju.

Puika piedzima, kad māsa bija vien 1, 8 gadus veca. Iemācījusies staigāt pirms 4 mēnešiem, lielākus attālumus pievarēt viņa nespēja. Un arī blakām solīdi negāja – skrēja, kur acis rāda, arī uz ielas, attiecīgi nereti bija jātur stingrā satvērienā. Pēdējos grūtniecības mēnešus pavadīju milzīgās pārdomās un nespēju izšķirties – slingošana ziemā vai tandēmrati. Bet kā lai es tik milzīgu karieti ar zīdaini rokās dabūju ārā no mājas, ja kāpnēm nav uzbrauktuves? Iesākumā ļoti satraucos, kā es tik maziņu kāpuriņu visu ziemu nonēsāšu, tomēr riskēju un pasūtīju Lenny Lamb slingotāju vesti un flīsa kombinezoniņu, kurā mazo iepakot. Puiku slingā sāku nēsāt 3 nedēļu vecumā. Par laimi, pagājusī ziema bija fantastiska! Jā, neglīta, skumjas uzdzenoša un drūma, taču silta! Mēs ļoti forši to nostaigājām – puikam nebija ne auksti, ne karsti, arī es vestē jutos ērti un ne reizi nebiju sasvīdusi.

Tuvojoties pavasarim, veste tika nolikta plauktā, un beidzot apkārtējie pamanīja, ka man taču ir vēl viens bērns, jo vesti biju izvēlējusies ļoti neuzkrītošā krāsā un kapucīte puikam arī melna.

Šī slingošanas pieredze gan vairs nebija tik pozitīva, jo nereti nācās ar abiem stāvēt garās rindās un neviens mūs nekur nelaida – reiz aptiekā man pat nācās nomesties ceļos uz grīdas, lai saturētu apkārt bizojošo meitu aiz rokām. Jā, tad gan večiem sametās kauns, kā sieviete garā, melnā kleitā un ar bēbi kaklā tup uz ceļiem, bet viņi kā kungi mierīgi stāv rindā pēc 1 niecīgas zobu pastas. Taču dažas nepatīkamās pieredzes nenokāva manu možo slingotājas garu un joprojām esmu pārliecināta – slingošana un ziema, kas pavadīta, pastaigājoties vien mūsu ielas garumā, bija pareizā izvēle, nevis mocības ar ratiem. Gluži tāpat kā māsa, puika 4 – 5 mēnešu vecumā tika pie sava mei – tai slinga, kur pavadīja turpmākos 6 mēnešus.

Ratos likšana beidzās ar pamatīgu koncertu, tāpēc cietos – nesīšu tik ilgi, cik varēšu panest. Šobrīd 11 mēnešu vecumā un 11 kilogramu smagumā ilgstošas pastaigas sāk kļūt apgrūtinošas, arī rudens tuntuļošanās neiepriecina, tāpēc pamazām mācāmies braukt ratos. Pagaidām veiksmītes ir viļņveidīgas, bet ceru, ka mūsu mīļo draugu slingu pavisam drīz varēsim nolikt plauktiņā pavisam.

Kopumā savu slingošanas pieredzi vērtēju kā ļoti pozitīvu. Ceru, ka bērni no tās arī ir vienīgi ieguvuši – mums jau tā bēbīšu turēšana maksimālā tuvumā vienmēr bijusi iecienīta. Gulēšana ar bēbīti vidiņā, pastaigas ar bēbīti sev klāt, ēdienreizes ar bēbīti klēpī utt. Babuļu un neizglītoto māšu bubināšanā par slingu pseidokaitīgumu neklausos – reku, man ir 2 veseli bērni bez tonusiem, ar foršām gūžiņām, ar taisnu muguriņu, mammu dabūjuši pēc pilnas programmas un ar dzīvi apmierināti. Es vienmēr zinu, vai mans bērns nav nosalis vai pārkarsis – es taču to jūtu ar savu ķermeni, es jebkurā laikā varu viņu veikli sabučot un sakārtot viņam cepurīti vai iedot knupīti. Citām mammām pietrūkst krūtsbarošanas, bet man pēc pāris mēnešiem noteikti uznāks milzu nostalģija pēc slingošanas. Un esmu pilnīgi pārliecināta – arī trešais bēbis, kad tāds būs, tiks „izslingots”.