Sēras un zaudējums ģimenē: kā paskaidrot bērnam un palīdzēt pārvarēt?

Mūsu bērni, tieši tāpat kā mēs, sastopas ar ļoti dažādām sajūtām un emocijām. Protams, sākumā viņi neizprot, ko tās īsti nozīmē, taču arī mazuļi piedzīvo gan prieku, gan zaudējumu.

Konsultē ģimenes psihoterapeite Kristīne Maže.

"Emocionāli bērniņš jau no dzimšanas spēj sajust zaudējumu, ja mamma izgājusi no istabas vai no redzes loka, bērns jau piedzīvo zaudējumu, meklē mammu, līdz ko mamma parādās, ir miers. Bet ar prātu saprast zaudējumu vai apzināties, tādā apzinātā līmenī bērni sāk ap 3,4, 5 gadiem," atklāj psihoterapeite.

Dzīves otra puse, gluž kā medaļai, ir aiziešana no šīs dzīves jeb nomiršana. Mēs protams, par to varam izvairīties runāt, taču tas neko nemaina, mūsu bērni ar to tik un tā sastopas un ja mēs par to izvēlamies nerunāt, bērnos var veidoties liels uztraukums.

Nereti mūsu uzskati sakņojas pārliecībā, ka par nāvi nerunāt, jo tas ir kaut kas slikts, bet patiesībā bērniem ir apgrūtināta dzīve, ja mēs par to izvairāmies runāt. Var jau arī saprast, kāpēc mēs kā pieaugušie to negribam- katram ir sava zaudējuma pieredze.

"Zaudējuma brīdis patiesībā ir pats labākais brīdis, kad runāt par nāvi, jo bērni atšķirībā no pieaugušajiem mācās tad, kad grib mācīties, nevis kad nosēdinām, tagad klausies es izstāstīšu visu par nāvi," atklāj Kristīne Maže. "Viņiem ir vajadzīgs tieši tas notikums- tagad ir noticis tā, ko es ar to iesāku. Svarīgi, ka mēs nelietojam izskaistinātos terminus, ko izmantojam – pārcēlās uz citiem medību laukiem, par cilvēkiem – aizmiga, aizgāja. Ko tas nodara pirmsskolas vecuma bērnam? Viņi uztver visu burtiski – aizgāja, tātad atnāks, aizmiga – pamodisies, pārcēlās uz citiem medību laukiem, atcelsies atkal atpakaļ. Viņi baidās no aizmigšanas, ja par nāvi runā kā par aizmigšanu, viņi baidās, ka paši arī nepiecelsies."

Daudzi vecāki noteikti ir piedzīvojuši brīžus, kad bērns uzdod pavisam skaidrus un tiešus jautājumus – kad es nomiršu un kad tu nomirsi? Un tad ir jāsaprot, ko uz šiem jautājumiem atbildēt.

Tādos brīžos svarīgi bērnam sniegt atbalstu, sakot, ka mums līdzās ir mīloši cilvēki un mazais nekad netiks atstāts viens. Ļoti palīdz arī dažādi uzskati, kuri skaidro, kas notiek ar cilvēkiem pēc aiziešanas no šīs pasaules, tomēr nevajadzētu ar tiem pārspīlēt vai mēģināt tos uzspiest bērnam.

Taču brīdī, kad kaut kas ir atgadījies, svarīgi bērnam ļaut sērot, tāpat neslēpt arī savas izjūtas, lai mazajam nerodas priekšstats, ka mums ir vienalga, par to, kas ir noticis.

Psihoterapeite atklāj: "Mēs noliedzam bērna sāpes vai sakām – tu nesēro pareizi, jo ja cilvēks sēro, tad viņš raud, nevis atsakās no ēdiena vai slapina biksēs. Ir svarīgi pieņemt to veidu, kā bērns sēro. Ja nepieņemam, varam atstāt traumu, kas var būt sāpīga un apgrūtinoša vēlāk. 

Brīžos, kad bērni un arī mēs sērojam, var palīdzēt rituāli.  Līdzīgi kā mums ir pasaulē ienākšans rituāli, līdzīgi ir iziešanas rituāli, tie palīdz pielikt punktu vai atvadīties.

Tas ir veids, kā mēs bērnā radām cieņu pašam pet savu dzīvību, raisām apziņu – es esmu vērtīgs. Jā, iespējams mums pašiem nav viegli domāt un runāt par šo tematu, taču atstāt to bez ievērības un izlikties, ka tas nenotiek, arī nav īsti pareizi – dzīves ritējums ir tieši tāds, kāds viņš ir un mums jāmācās to pieņemt.

Māmiņu Klubs