Pieskārieni

Šī mīlestība svaloda man ir visizteiktākā. Es dievini pieskārienus, apskāvienus un skūpstus un man tos patīk sniegt maniem vistuvākajiem cilvēciņiem - vīram un dēliņam. 

 Kad ir grūti, man gribas, lai mīļotais pasniedz man savu roku burtiskā nozīmē. Tāpēc, ka silti pieskārieni vienmēr izstaro mīlestību. Brīžos, kad ir smagi, mīlestība nepieciešama katram cilvēkam. Man nav svarīgi, ko man saka, es gūstu mierinājumu tikai tad, kad tieku apskausta. Dažkārt ciešs apskāviens pasaka vairāk nekā viskaislīgākie vārdi. 

Diemžēl mammai nebija laika uz šadu mīlestības izrādīšanu ar pieskārieniem. Viņai bija daudz mājasdarbu un es ar māsu augām savā vaļā, bez uzraudības ar minimālu mīestības devu. Bet tas nenozīmē, ka mēs izaugām sliktākas. Mēs abas protam sniegt mīlestību un saņemt to. Es pat teiktu, ka šobrīd ir tā ka mīlestības pieskārieni mums ir kā ūdens vai gaiss, bez tiem mēs nespējam dzīvot, iespējams, tas tāpēc ka bērnībā ;sie pieskārieni mums bija kā deficīta prece - nepieejama. 

Tāpēc esmu nolēmusi savam bērnam dāvāt daudz mīlestības, lai viņam dzīvē nebūtu šī deficīta sajūta, jo tā var nonākt galējības - meklējot mīlestību, ko nesaņēmi bērnībā. Dažubrīd liekās ka savu bērniņu pārāk lutinu ar mīlestību, bet laikam jau nemaz nevar izlutināt dāvājot mīlestību, vismaz es tā ceru. Ik rītu mazajm tiek sniegtas ''Labu rītu'' bučiņas uz vaidziņiem un tad seko mīļš apskāviens ar jautājumu;; ''Vai labi gulēji?''. Kā arī pirms diendusas mazie vaidziņi saņem simtiem bučinu un jauku sapnīšu vēlējumu un, protams, vakarā mazajam arī tiek daudz mīļi apskāvieni, bučiņas kājiņām, rociņām, vēderiņam un vaidziņiem. Pa dienu arī ik pa laikam gribās mazo samīļot tāpat vien, tikai tāpēc ka viņš man ir un dāvā daudz mīļas, siltas un pozitīvas emocijas, arī par spīti visiem niķiem un stiķiem, kuri reizēm mēdz nokaitināt līdz baltkvēlei.

Un, protams, kamēr dēliņš bija mazmazītiņš viņš tika daudz ņemts rokās. Es pat teiktu, ka pirmajā mēnesī vispār viņu neizlaidu no rokām, jo viņš tiešām bija mazmazītiņš - svēra tikai nepilnus 2 kilogramus un 800 gramus un pie krūts gribēja dzīvoties ik pēc stundas. Bet ar katru mēnesi šī nēsāšana uz rokām samazinājās, tas tā notika automātiski un nedomājot par izlutināšanu, protams, bija cilvēki kuri teica, ka tā es izlutināšau un mazis vienmēr gribēs tik pa rokām vien, bet es neklausījos, jo ticēju, ka mazais kad būs gatavs viņš pats vairs neprasīsies rokās. Šobrīd dēliņam ir divi gadiņi un uz rokām paprasās retu reizi - gad nāk miedziņš, vai ir kāds krenķītis.

Katrs patiess un sirsnīgs apskāviens paildzinot cilvēka dzīvi par vienu dienu. Tātad viss ir tavās rokās - gribi garu, veselīgu, harmonisku dzīvi - izmanto pieskārienu valodu un tā sildīs gan tevi pašu, gan tavus mīļos.