26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Sveiki, šajā siltajā vasaras vakarā.
Kad mūsu diena ir beigusies un mazulis čuč, vēlos uzrakstīt kādu blogu, šoreiz par pieraduma spēku.
Kāpēc šāds nosaukums?
Jo mazi bērni pierod pie daudz kā un pat ļoti ātri gulēt pie mammas, iešana ar mammu vienā vannā, spēlēšanās ar citu bērnu mantām ne savējām, ka pirms gulētiešanas ir jātīra zobiņi, pierod pie knupīša u.c.
Un kā lai atradina no šādām lietām un daudzām citām, kas dažreiz ir sliktas.
Teikt bērnam manā gūltā gulēt Tu nevari, jo Tu esi liels un Tev ir sava gūltiņa, bet nevienmēr tas līdz.
Teikt, ka mamma grib atsevišķi mazgāties un mazajam arī ir jāmazgājas atsevišķi, bet 1 gadniekam to nesaprast, kā tas ir manā gadījumā, mums ir tā, ka ejam abi kopā vannā, bet mazgāties es vēlos viena pati, bet tad bērns ir jāņem ārā no vannas jāsagērbj, jo man nav neviena kas to palīdzētu izdarīt, iet mums traki.
Pieradums ir viena traka lieta, tas bērnam pielīp ļoti ātri.
Sakiet kā jūs savu mazo atradinājāt no dažādiem pieradumiem?
Pie kā jūsu mazais bija tik ļoti pieradis, ka nevēlējās no šī pieraduma šķirties?
mans paldies Dievam nekad nav ņēmis knupi, toties vēl ēd pupu.
Par gulēšanu vienā gultā - tā arī bija, ka sagaidīju vecumu (mūsu bērna gadījumā tas bija pusotrs gads), kad gulēšana kopā kļuva fiziski grūta, lai arī emocionāli es būtu bijusi gatava gulēt vēl kādu laiku tā, lai nebūtu naktī jāvazājas no vienas gultas pie otras 😃 Attiecīgi, kad kļūst fiziski grūti sagulēt trijatā vienā gultā, tad pavisam viegli bērnam pateikt, ka nu viņam jāguļ savējā, jo lielā gulta visiem ir par mazu. Un tad tā ir visu triju attieksmes maiņa, nevis sabiedrības spiediens par tēmu "tā taču nedrīkst!".
Puikam tagad ir 4 ar kapeikām gadi - visi dzīvībai svarīgie jautājumi jārisina, kad esmu tualetē vai mazgājos. Protams, jo lielāks kļūst, jo vieglāk sarunāt. Beigu galā pasaku, ka slēgšu durvis ciet, bet tas viņam īsti nepatīk, tādēļ labāk vienkārši nenāk iekšā. Mani gan īsti fiziski netraucē, ka viņš nāk, vairāk šeit spēlē lomu emocionālie faktori, jo vanna/duša - tas ir mirklis tikai man, kad gribu būt kopā ar sevi.
Par to spēlēšanos ar svešām mantām - tā būs mūžīgi mūžos, ka citam saldējums gardāks, končas vairāk un mantas smukākas. Un tad ir iespēja sarunāt mainīties, jo parasti arī tie otri bērni domā līdzīgi. Tad nu tiek panākts, ka visiem ir labi - visi dabū jaunas mantas, ar ko paspēlēties.
Manā uztverē visas nosauktās lietas, par kurām saka "pieradums", noteikti nav pasaules gals. Tas viss (atskaitot mantu maiņu, jo tas ir attīstības, nevis pieraduma jautājums) ir iekšējās attieksmes jautājums. Ja šajam visam "piešauj" sabiedrības kopējās emocijas, tad mammai sākas stress, kas aizsāk maģisko burvju loku, kad arī bērns kļūst emocionāli ļoti viegli satraucams.
Īsāk sakot, visi pieradumi mainās tad, kad visi ģimenē (lai arī tā sastāvētu tikai no mammas un bērna) pa īstam grib to mainīt.
Der Paldies! Bet viena maiciņa pa mazu.
kā jums drēbītes derēja?
Nu mazgāties mēs ejam atsevišķi parasti to daru vai nu kad mazais guļ,vai kad ir kas var paskatīties. A par blakus gulēšanu ir tā ka aizmieg man a vīru pa vidu un tad es ielieku savā gultiņā!