29.09 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Parasti, kad mazais sastrādā kādus nedarbus vai arī neklausa savus vecākus, dzirdam vecākus, kuri skarbā balsī piedraud ar pērienu, žagariem vai siksnu. Atceros no saviem bērnības gadiem, ka vienreiz pērienu dabūju. Tiesa gan, neatceros vairs, par ko, taču pēc sadošanas pa dibenu vecāki mani cienāja ar Laimas konfektēm, jo acīmredzot jutās vainīgi.
Tagad cenšamies bērnus audzināt moderni, netraumējot viņu jutīgās dvēseles, lai nerastos trauma utt. Taču, par spīti visām modernajām tendencēm bērnu audzināšanā, bieži vien uz ielas vai veikalā novēroju vecākus, kuri, bērnu nokaitināti, savām atvasēm ar roku uzšauj pa sēžamvietu. Un, ja ne sadod publiski pērienu, tad stingrā balsī piekodina, ka mājās jau nu gan tu dabūsi. Domājams, ka, tiekot līdz mājām, vecāki par saviem draugiem jau ir aizmirsuši.
Vēlējos uzzināt Tavu, portāla lasītāja, viedokli un audzināšanas taktiku. Vai, Tavuprāt, pēriens ir akceptējama audzināšanas metode? Ja nē, vai ir kaut kas, ar ko to aizstāj? Ja jā, vai kādreiz nav nācies saskarties ar situāciju, kad sirdsapziņa tomēr saka, ka nu nav vis labi bērnam dot pa sēžamvietu?
Lai arī mūsu dēlēnam ir tikai nepilns gads, tomēr, ar katru dienu mazajam buciņam radziņi aug aizvien lielāki un asāki. Mazais tā vien cenšas pārbaudīt savas robežas, skatoties, cik tālu tad drīkst iet, kad vecāku pacietības mērs būs pilns? Kad mūsu mazā niķu vācelīte ir izsmēlusi jebkādus manus pacietības resursus, cenšos saglabāt vēsu prātu un skaitīt pie sevis līdz 10. Jāatzīst, ar 10 bieži vien nepietiek, tādēļ skaitu vēl tālāk... :D
Banija
Misteria
lauvinja
princesemince