Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Parasti, kad mazais sastrādā kādus nedarbus vai arī neklausa savus vecākus, dzirdam vecākus, kuri skarbā balsī piedraud ar pērienu, žagariem vai siksnu. Atceros no saviem bērnības gadiem, ka vienreiz pērienu dabūju. Tiesa gan, neatceros vairs, par ko, taču pēc sadošanas pa dibenu vecāki mani cienāja ar Laimas konfektēm, jo acīmredzot jutās vainīgi.
Tagad cenšamies bērnus audzināt moderni, netraumējot viņu jutīgās dvēseles, lai nerastos trauma utt. Taču, par spīti visām modernajām tendencēm bērnu audzināšanā, bieži vien uz ielas vai veikalā novēroju vecākus, kuri, bērnu nokaitināti, savām atvasēm ar roku uzšauj pa sēžamvietu. Un, ja ne sadod publiski pērienu, tad stingrā balsī piekodina, ka mājās jau nu gan tu dabūsi. Domājams, ka, tiekot līdz mājām, vecāki par saviem draugiem jau ir aizmirsuši.
Vēlējos uzzināt Tavu, portāla lasītāja, viedokli un audzināšanas taktiku. Vai, Tavuprāt, pēriens ir akceptējama audzināšanas metode? Ja nē, vai ir kaut kas, ar ko to aizstāj? Ja jā, vai kādreiz nav nācies saskarties ar situāciju, kad sirdsapziņa tomēr saka, ka nu nav vis labi bērnam dot pa sēžamvietu?
Lai arī mūsu dēlēnam ir tikai nepilns gads, tomēr, ar katru dienu mazajam buciņam radziņi aug aizvien lielāki un asāki. Mazais tā vien cenšas pārbaudīt savas robežas, skatoties, cik tālu tad drīkst iet, kad vecāku pacietības mērs būs pilns? Kad mūsu mazā niķu vācelīte ir izsmēlusi jebkādus manus pacietības resursus, cenšos saglabāt vēsu prātu un skaitīt pie sevis līdz 10. Jāatzīst, ar 10 bieži vien nepietiek, tādēļ skaitu vēl tālāk... :D
Paldies, meitenes, visām par izsmeļošajiem komentāriem 😀
Manam rezdgalim(7gadi) bieds ir tētis, jo tētis ir tas kurš uzšauj pa dupsi, pie lielas mutes palaišanas.. Tas gan notiek reti, bet no tēta ir respekts..
Es to neatbalstu, esmu pret miesisku sodu, pati esmu reizes 3 atkāpusies no savas pārliecības, 2x nedaudz saraustijusi aiz rokas un 1x iekniebusi plecā, bet lietas par ko bija tas tika darīts nebija - nenopirktas končas un tracis veikalā, tās bija daudz nopietnākas..
Un lai kā negribētos atdzīt tas miesiskais sods tomēr nostrādāja, jo līdzīgas situācijas un izteicieni vairs neatkārtojās..
Bet tas bija agrāk ap gadiem 5 lidz 6, tgd es ar dēlu daudz cenšos runāt un tā dziļi, divatā un tas strādā un pat labāk kā pērieni vai kas tāds...
Ir jānošķir divas būtiskas lietas - fiziska iespaidošana un robežu nospraušana un pēdējais ir tas, ar ko mūsdienās visbiežāk grēko vecāki audzinot bērnus.
VIņš nerauj drēbe spar spīti, viņš vēlas tavu uzmanību, bet jā, ir jāmāca, ka ir lietas ko nedrīkst un ir jāpaciešas - savējiem maziem esot izmantoju metodi - paskaidrot, izskaidrot, vēlreiz izskaidrot, nelīdz - uz savu istabu, uz grīdas/soliņa nolieku pasēdēt, lai apdomājas, laukā drīkst nākt tad, kad esi nomierinājies (brēcošu, niķīgu kaut 10 reizes stiepu atpakaļ) un varam izrunāt kāpēc to vai citu nedrīkst darīt.
Lai cik es it kā savā prātā pareizi censtos bērnu audzināt, esmu no tām, kam gadās, ka sabiedrībā bērns uzvārās dusmās, ka nosauc mani par stulbu vai mēģina iesist (agrāk arī sita, bet līdz ar runātprasmi tas samazinās). Un zini - lai cik normāla mēs būtu ģimene manā uztverē, no tā netiekam necik tālu. Jocīgākais, ka bērns saprot, ka viņš nedara īsti labi, pēc tam līdz asarām atvainojas, bet brīdī, kad viņam tā dusma uznākusi, viņš nespēj, vismaz pašreiz, rīkoties savādāk. Tādēļ esmu vienmēr ar tādu visai lielu skaudību noskatījusies uz bērniem, kuri pat tad, kad neapmierināti par kaut ko, visu patur sevī - vecākiem tas ir tik ērti.
Diemžēl ir nācies redzēt dažus gadījumus, kad pēc tā sauktās modernās audzināšanas, kad pa dupsi nedrīkst dot, jo bērnam būs līdz pat sirmam vecumam trauma, audzināti bērni kļūst par cilvēkiem, kuri iedomājas, ka viņiem pieder visa pasaule un viņi drīkst visu. Tostarp viesu priekšā sist mammai pa seju, spert, nolamāt, nosaukt par cūku utt. Es šādā gadījumā diez vai spētu mierīgi nosēdēt un citiem teikt, ka tas taču ir normāli...
Žetons par komentāru, jo sevišķi otro punktu 😀
Tālu nav jāmeklē, mums tepat rajonā ir mammas, kuras mēdz savam bērnam, kurš neklausa, uzšaut tā, ka bērns paliek sarkans.
Neesmu bez grēka, bet mani bērni zin, ka uz pēršanu esmu spējīga tikai trakās dusmās! Kopumā esmu pret šo metodi, jo:
1) bērni kaut ko dara/nedara, ne jau tāpēc, lai mani kaitinātu (ar atseviškiem izņēmumiem), tāpēc ir jāsparot KĀPĒC rīcība ir tāda kāda tā ir;
2) neticu, ka fiziska iespaidošana var būt arguments - iedomājieties, ka vīrs tev iezveļ ar pavārnīcu pa pēcpusi tāpēc, ka viņam negaršo tevis vārītā zupa? vai priekšnieks iemet ar kādu dokumentu mapi? Tas būs tev arguments vārīt gardāku zupu vai strādāt labāk?
3) argumentiem jābūt loģiskiem, bērniem saprotamiem un jāsaliek kopā rīcība ar sekām; piem. ja zobi ir jāmazgā, tad paskaidroju kāpēc tas ir jādara; iesākumā ļāvu mazgāt pašam, devu noteiktu laiku, kad nekas nenotika, mazgāju zobus sīkam (tobrīd trīsgadniekam) pieturot ar spēku - ātri saprata, ka zobi ir jāmazgā un diskusiju nebūs. Nākamais piemērs, par "paēd tikai staigājot apkārt"- nekā nebij - gribi ēst, sēdi pie galda un ēd, negribi - ej staigāt, bet nākamā ēdienreize būs pusdienas/vakariņas/brokastis - pāris reizes izturēsi un tiešām nedosi ēst, atstājot iespēju tikai lietot ūdeni līdz nākamajai ēdienreizei, ātri sapratīs, ka šī māžošanās neder.
Vispār esmu pret un cenšos pie tā pieturēties, bet tāpat bērns pa dupsi ir dabūjis. Esmu pret, jo tas neko nemaina - bērns no tā neko labu neiemācās. Pārsvarā gadījumu tas ir bijis, jo tajā brīdī nekā savādāk bērnu nav iespējams apstādināt.