24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Šodien šausmās saķēru galvu, saprotot, ka ikviens mana dzīvokļa stūris ir bīstams. Pirms dažām dienām meita iemācījās uzkāpt. Jebkur. Un tagad augu dienu ar to vien nodarbojas.
Patiesībā, viss sākās ar ierāpšanos dīvānā - kājele pār galvu, un aiziet! Tālāk gan tā doma par kāpšanu netika vismaz mēnesi, un es atvieglojumā nopūtos. Nu, ko lai saka - sapriecājos par agru.
Aizvakar, kad sāku dekorēt eglīti, stāvot uz krēsla, jutu, ka viens maziņš man izmisīgi cenšas pievienoties. Neviens "nē" nedarbojās, pat "būs bucis" izskanēja nesadzirdēts. Nu gluži kā hipnotizēta - krēslu un viss! Par laimi klāt bija gulētiešanas laiks, un ar dažiem dusmīgiem kliedzieniem nolikām mazo alpīnistu gulēt.
Vakar sākās kāpšana uz žurnālgaldiņa, palodzes un plaukta (tur pat nav vietas, kur iesēsties, bet vajag tāpat).
Šodien sekoja sekcija, kurā stāvēja teju visas Ievas lietas - drēbes, apavi, aprūpes piederumi. Zemākie plaukti tika uztukšoti jau pirms laika, bet nu nācās izvākt arī visus pārējos, ja vien negribu, lai viss tiek sagrauzts, sasmērēts un izvazāts pa visu dzīvokli. Turklāt tur bija arī daudz kas mazam bērnam bīstams.
Sēžu un domāju - kur to visu likt? Ko varu, to sabāžu pašos augstākajos plauktos, bet attopos mirklī, kad tur vairs nevar ielikt neko. Patiesībā neko nevar vairs arī izņemt, ja vien negribas visu sagāzt.
Jānovāc arī televizora sekcija, droši vien jāpārvieto arī pats televizors (kur gan lai es viņu vēl lieku!), jo tas ir "ieķīlēts" plauktā, un gadījumā, ja mazās roķeles tiks tam klāt, cauri būs.
Labi, ka man ir skapīši ar drošības slēdžiem (diez cik ilgi viņa vēl nesapratīs, kā tie darbojas?) un sekcijas daļa, kas ir aiz stikla durvīm - tās viņa vēl neprot atvērt. Pagaidām.
Krēsli ir nosūtīti "izsūtījumā" uz otru istabu - pietiekami tālu no loga un palodzes vienā pusē un sekcijas otrā. Bet ir jau vēl arī trešais krēsls, kas stāv piestumts pie galda. Ja nu viņa to atstumj un uzkāpj uz galda... Tas ir ļoti augsts.
Jā, man ir bail. Protams, ka arī tas bardaks ir ļoti kaitinošs, kad viss tiek nomests zemē un izvazāts pa māju, bet tas vēl būtu sīkums. Ir bail, ka meitiņa varētu traumēt sevi, krītot. Zinu, ka arī no neliela augstuma var krist neveiksmīgi.
Būsim atklātas un netēlosim paraugmammas - nu nav tā, ka mēs tos mazos neizlaižam no acīm pat uz sekundi. Var iet kopā uz tualeti, bet tam bērnam kādā brīdī paliek garlaicīgi. Gatavojot ēst un mazgājot traukus, gadās aizdomāties, un tad vienā brīdī tikai pamani, ka bērna pie kājām vairs nav. Citreiz viņš vienkārši spēlējas otrā istabā - tu paskaties vienu, otro reizi, bet trešajā viņš jau ir uz palodzes. Pastāvīgas raizes un uztraukums.
Vispār pie nemitīgi mainīga iekārtojuma var pierast ātri. Pirmās un viskrasākās pārmaiņas bija laikā no 6 - 8 mēnešiem, kad Ieviņa apguva rāpošanu un sliešanos uz kājiņām. Tajā brīdī ikviena vietiņa dzīvoklī bija mazam bērnam nedraudzīga, nācās pārkārtot katru stūrīti. Tagad visu tikai atkal un atkal "pieslīpēju".
Ja Ieva būs tāda, kāds bija viņas tētis bērnībā, tad vienīgie, ko iegādāsimies un paturēsim dzīvoklī, būs pie sienas liekamie plauktiņi - sapirksim daudz un noklāsim visu sienu. Augstu. Jo viņas tētis bijis kā pērtiķēns - rāpies pa sekcijām, ticis ārā no sētiņas un dabūjis visu, pēc kā kārojis.
Tas, protams, ar tādu nelielu humora pieskaņu. :)
Rūpēsimies, lai vide ap mūsu bērniem ir droša!
P. S. Foto no personiskā arhīva.
Mums Ieva saka 'issss", kas nozīmē 'viss". Un tad jau arī ir viss! 😀
Nu pie krūts Ieva neguļ - paēd un viss. Tad vajag knupi... Arī pa nakti tas pats - vajag krūti un viss. BET pēc krūts uzreiz vajag knupi, ja nē, tad īd, raud, mētājas, aizmidzināt nereāli, esmu mēģinājusi, kad knupis bija aizkritis aiz gultas nakts laikā, bet tur grūti piekļūt. Arī reuzēs, kad miegs nāk tik ļoti, ka acis nevar atvērt, esmu likusies nedzirdam viņas protestus, kad knupis izkritis, bet - nekā...
Vēl neesmu gatava tādām bezmiega naktīm. 😃 Pārāk viņai viņu vajag. Un no sākuma gribu noņemt tieši krūti, lai knupis rad pa naktīm kalpo kā mierinātājs. 😀
Mums ir "stop" - tiešām darbojas 😀 ir reizes, kad pārbauda arī "stop" robežas, bet tāpat saprot, ka nedrīkst un viss, jo tad pasak dusmīgākā tonī un skaļāk 😀 arī pats, kad vēlas pārtraukt kādu darbībi (piemēram, beigt mazgāties vai šūpoties), saka stop un sakrusto rociņas, es uzreiz reaģēju un atriecīgi ņemu viņu ārā (no vannas vai šūpolēm) 😀
Hmm, a viņa tos matiņus plēš ārā tā knpja dēļ jeb ir plēsusi arī bez knupja? Ja tas ir knupja dēļ, varbūt ir vērts paciesy tās 3-5 dieniņas un atradināt viņu no knupja? 😀 kopš Raienam pazuda knupis, viņš aizmieg pie krūts, tiklīdz aizmidzis, ņemu ārā, un viņš smuki guļ 😀 pēdējā laikā viņš pat cenšas pats aizmigt (to pavisam nesen sāka darīt, tāpēc vēl nevarētu teikt, ka tas ir bieži), bet es tikmēr čubinu viņa muguriņu 😀
Paldies! 😀 Kāpšana daudz maz pareiza jau ir. Šeit pat izlasīju, ka kādai mammai ļoti efektīgi darbojoties "stop", domāju šo izmēģināt. 😉 Un ar to "nē" vēl cīnos. 😃 😉
Cimdiņi droši vien nelīdzēs, jo viņa knupi ievirpina matos 😃 Bet bez tā pagaidām nu nekādi neaizmigs...
Šodien tieši pie ārsta ejam, parunāsimies vēl. 😀
Tieši tā 😃 jo visas mantas tiek pārnēsātas no vienas istabas otrā 😃
Hmm, par to matiņu raustīšanu tiešam dīvaini - viņa to sāka darīt kopš guļ savā gultiņā? Es biju palaidusi garām šo tavu rakstu, tikko izlasīju - varbūt ir vērts pameklēt vēl kādu speciālistu? Man arī liekas dīvaini, kā ampulas varētu līdzēt šādā situācijā... Ja mazā peciņa tā turpinās, jāsāk vilkt cimdiņi 😃
Ieteikumi no pieredzes, 1) lai kur bērns ir uzrāpies, iemāci pašam (!) nokāpt droši. 2) tavā un bērna saziņā ir jābūt kādam izteicienam/intonācijai, kura liek bērnam sasting un neturpināt iesākto (jāizmanto ļoti kritiskos gadījumos un ne katru dienu, ja tiešām apdraudēta bērna veselība) 3) nekad nesaki "nekāp", saki "kāp zemē"! jo "ne"bērni ne pārāk labi sadzird.
Pagaidām ārste ieteica magniju, vēl neesmu devusi. Domāju dot, lai nomierina tos nerviņus + audzināšana/cepurīte, ar cerību, ka izdosies saglābt jaunos matiņus. ☹
Sāc ar vienu, tikmēr otrs tiks savandīts. 😃 Es šodien lielāko bardaku savācu, bet droši vien līdz svētkuem viss atkal būs tāpat. 😃
Māk izkāpt pareizi. Nu jau kādu mēnesi māk. Bet tāpat citreiz sametas tā kājiņa, kaut kas paslīd, nenovaktē to malu vai vēl kaut kā, un "bucis" ir klāt. 😀
Baigi traki, ka tā. Pirmā dzirdēšana, ka tas ieradums aiziet tik tālu. Varbūt par pakonsutēties ar kādu speciālistu kā labāk rīkoties.
Jā, man arī pirmais, kas ienāca prātā - Ievai īsi matiņi 😀
Uhhh, mums tik traki vel nekāpelē, bet, runājot par bardaku, tas ir visur 😃 bet līdz Ziemassvētkiem tas viss jāsavāc, pat nezinu, ar kuru galu lai sāku?! 😃
Mums mājās tas pats meitiņa kāpj visur kur var tik tikt. Virtuves stūrītis ir nobarikādēts ar krēsliem lai nekāpj uz galda. Arī pamanās pat uzkāpt uz datora līdz ar to arī tur taisu barikādes. Pa dīvānu staigā kā traka, tik spēju tikt līdzi. Laikam šis ir tāds posms kas jāpārdzīvo.
Iemaciet izkapt no gultas drosi, lai nelec pati ara.Musejais ari dzivojas pa visam malam, brt no gultas izkapj sakuma uz vederam ,un tad ar kajam ta izlie .
Zināju, ka kāds to jautās. 😃 Man bija raksts šeit par muļķīgu ieradumu pirms miedziņa plūkāt matiņus. Šis ieradums nezuda, neviens ieteikums nepalīdzēja. Rezultātā viņa izplēsa sev visus matus, kam guļot tika klāt. Aizmugurē gan visi bija saauguši skaisti... Izskatijās ļoti traki. Tad nu vienā vakarā ar skumjām sirdī nogriezām, cerot, ka nevien izlabosim visu, bet arī tādejādi tiksim galā ar niķi. Pagaidām pagājusi apmēram nedēļa, bet niķis nezūd, lai gan izplēst neko nevar. Vēl var mēģināt likt cepurīti vēlāk, kad matiņi būs atauguši...
Mūsmājās pagaidām vēl mierīgi. Man gan acīs iekrita - kur pazudušas Ievas matu cirtas?