Mūsu brīži ārpus mājas

17. May 2014, 17:38

Sveikas,

Kopš sesmu atgriezusies darbā ļoti izjūtu pastaigu trūkumu. Ik reiz, kad kada mamma stāsta ka tikko atgriezusies no fantastiskas pastaigas uznāk balta skaudība. :) Ak, šie skaistie kopā būšanas brīži nedēļas nogalēs, kad abi ar Eli varam iztaigāties pēc sirds patikas. Mēs abi esam garo gabalu staigātāji un istabā nesēdētāji. Kad Elis bija maziņš dienā nostaigājām pat padsmit km. Protams, staigātāja biju es, kamēr viņš mierīgi ratos gulēja. Kad pārnācām mājās es biju nogurusi, bet viņš enerģijas pārpilns.

Šobrīd, kad Elis jau tipina savām kājām šis tas ir mainījies, bet gulēšana ratos patīk joprojām. Reizēm, nabaga auklīte, staigā pa divām un vairāk stundām, jo redziet Elis guļ un kā tad es viņu modināšu. :) Eh, un tā mēs sievietes tos vīriešus no mazotnes jau lutinām. :)

Ir sācies siltais laiks un ļoti daudz laika nu pavadām rotaļu laukumu smilšu kastēs, cik nu tuvumā spējam tās atrast. Teikšu godīgi, Purvciemā ar šo lietu ļoti bēdīgi. :( Šobrīd labākais ko esmu atradusi ir laukumiņš pie Vidzemes izpilddirekcijas. Protams, ir reizes, kad pastaiga tiek pakārtota veikala apmeklējuma nepieciešamībai. Tad Elis uzņemas smago iepirkuma tīkliņu "nešanu". :)

Ar MK starpniecību esmu iepazinusies ar pāris mammām, kuras šad un tad pastaigu laikā sastāda man kompāniju. Bet visbiežāk sanāk tikties ar manu Decembra mammu Helliiti, kas vienlaicīgi ir arī mana kaimiņiene. Un kad mūsu bosiki tiek kopā, tad mammām ir slapjas muguras. :) Īpaši tad, kad abi sarunā skriet uz pretējām pusēm. Savukārt, ja ciemojamies pie vecvecākiem Saldū, tad man tur ir foršas aukles, kaimiņmeitenes. Kuras cīnās ne tikai par to, kura stums ratiņus un cik tālu, bet Eli izšūpina, šļūc pa kalniņu vai vienkārši skraida viņam pakaļ.

Runājot par ēšanu, tad es laikam esmu no nepareizo mammu sugas, jo par to īpaši kreņķi neķeru. Jā, kāds man to pārmetīs, sakot ka bojāju bērnu, bet ... vai pārlieku lielas rūpes nav tas pats? Nav tāda zelta vidusceļa. :) Un galu galā, katra mamma savu bērnu jūt, zina viņa vēlmes un paradumus. Mēs ar Eli dzīvojam tā viegli. :)

Kas tad ir mūsu pastaigu somā?

Neiztrūkstoša lieta ir mitrās salvetes un pamperi. Ir maiņas bodītis, zeķubikes un bikses, jo ja nu gadās kāda šmuče. Obligāti somā ir ūdens. Bez tā nekur. Pastaigu parasti saplānoju pēc kārtīgas paēšanas, bet nekad jau nevar zināt, cik ilga šī pastaiga būs. Tad nu somā mēdz iekrāmēties banāns, ābols, cepumiņi vai barankas, Rasēns un Rūdolfa biezenītis. Pa lielam, viss kas nepieciešams nelielai uzkošanai.

Protams, ne visas lietas varam saplānot. Reizēm nākas mainīt plānoto, pieņemot ka īstenība ir cita. Bet ... kā jau teicu, kopā ar Eli esmu iemācījusies dzīvot vieglāk un pastaigas mums ir piedzīvojums, nevis tūrisma pārgājiens. :)