Mēs talkot dodamies visa ģimene.

Piekritīsiet, ka ir patīkami, ja vieta, kurā tu dzīvo ir sakopta.

Lai tā tas būtu, visus desmit gadus, ko dzīvoju Egļupē, kopā ar citiem domu biedriem organizējam talkas. Ko darīt te bija ļoti daudz.

Sākumā paši, vēlāk pievienojāmies vis Latvijas talkām.

Esmu rīkojusi talkas, kas ir orjentētas uz noteiktu mērķi, sakopt mežu, vai sagatavot teritoriju Ciemata bērnu laukumam.

Mūsu mājā visi zin, ka talkas diena pavadāma ciematā un visi citi plāni atliekami uz vēlāku laiku.

Esam talkojuši arī tikai 5. cilvēki, talkas dienā, kad lietus lija kā ar spaiņiem.

Piektdien, bērnu dārzā audzinātāja man pienāca klāt un teica, ka Katrīne ir atteikusies no draudzenes ielūguma braukt pie viņas sestdien ciemos, jo ļoti stingri pateikusi, ka viņai ir Talkas diena.

Apziņu, ka nedrīkst piemēslot apkārtni veidojam mēs- vecāki un ja bērns ir bijis tādā talkā, viņš noteikti padomās pirms nometīs pudeles un papīrus uz zemes.

Mazā Katrīne sāka talkot, kad vēl gulēja ratiņos. Es devos pastaigā un lasīju atkritumus pastaigas laikā, vēlāk knapi klunkurēja un palīdzēja man talkas darbos. Tagad talkas darbos dodās mana meita Kristiāna ar mazo Ralfiņu ratos, Gustavu un Katrīni pie sāniem. Man patiesi žēl, ka nevaru Jums atrādīt šo fotogrāfiju, jo es talkoju ar pārējiem citā vietā.

Ir mēslotāji un ir vācēji . Šis ir manas kaimiņienes spārnotais teiciens, bet tam ir ļoti dziļa doma. Agrāk es apvainojos uz tiem, kas atteicās nākt mums palīgā, bet tagad es vados no šī teiciena un ar lepnumu varu teikt- Jā es esmu vācēja un es katru gadu eju un iešu talkot.

Piemērs ir lipīgs . Tas ir sevi pierādījis ne reizi vien. Arī šogad talkot sākām kādi 20 cilvēki, bet pēc pāris stundām, es ievēroju, ka netālu cilvēki iznākuši un kopj upes malu. Otrā krastā vāc un dedzina atkritumus.

Pats galvenais, ka pēc šādas talkas ar gandarījumu vari noskatīties uz padarīto darbu un klusībā noteikt - Nu lūk vēl viens stūrītis ir SAKOPTS.