Mazam staigātājam apavus atrast ir grūti

Taisnība vien ir tiem, kuri saka – mazais nav lielais. Apavu ziņā jau nu noteikti.

Par pirmajiem apaviņiem šaubu nebija, protams, pirkām jaunus. Arī fasons liekus jautājumus neraisīja – sandalītes ar regulējamām siksniņām visās vietās, augsto, slēgto papēdīti, vaļēju purniņu un pacēlumu pēdiņas vidusdaļai, ko sauc par kapi. Pirmajiem apaviem pievērsu pastiprinātu vērību, tādēļ pirku specializētā bērnu veikalā, nevis uz tirgus vai kādā “malas” bodē.

Dārgie firmu nosaukumi nebija mans mērķis, to varu teikt uzreiz. Vēlējos jaunas un labas, nevis dārgas un nekad neplīstošas – tāpat tā kājiņa ātri izaug, nepaspējot apaviņu novalkāt. Sandalītēm iztērējām apmēram 20 Eur, tās tika valkātas 4 mēnešus, bija ērtas, vieglas, ar vidēji cietu zolīti. Šo mēnešu laikā kurpītēm nav parādījies neviens defekts, lai gan kājeles izbridušas gan ceļus, gan neceļus. :)

Nu mans aktīvais mazulis no pirmajām kurpītēm ir izaudzis. Liekas, iekšēji ticēju, ka tā būs vienmēr – mazmazītiņas kājiņas un tikpat miniatūras pēdiņas. Taču pēdiņa aug, un pienācis laiks jauniem apaviem.

Vairākus pārus esam saņēmuši mantojumā no paziņu meitiņas. Lai gan plānojam pirkt jaunus, pagaidām izlīdzēsimies ar skapī jau esošajiem, no kuriem liela daļa ir ļoti kvalitatīvi (Ecco, Clarks). Ne jau mēs vienīgie, kas algas dienu gaida.

Tā kā laiks pēkšņi kļuvis tik rudenīgs, ir skaidrs, ka pienācis laiks slēgtajiem apaviem. Pirmās acīs iekrita rozā kediņas – tik interesantas un modernas! Sandalēm bija 20. izmērs, tātad ir skaidrs, ka lūkojos pēc apaviem ar 21. izmēru. Un, tavu veiksmi, kediņām ir meklētais izmērs!
Noķērusi savu mazuli, pūlos iedabūt ļumīgo kājeli stingrajā kedā. Tas ir visnotaļ grūti. Palaižu bērnu, pavelku auklas vaļīgāk, sāku visu no sākuma. Kaut kā iedabūjusi pēdiņu kedā, cenšos savilkt auklas, taču meitiņai ir savi plāni – uz vietas taču nesēdēs! Nopūlos labu laiku, līdz abas kājas ir apautas. Taču tad ievēroju, ka kaut kas nav labi – meitas kājeles ķeras un piņķerējas, viņa pati krīt. Redzu, ka apaviņi ir ļoti neērti, smagi un arī pārāk lieli. Velku nost.

Atceros par mazām un vieglām kediņām, kuras uzlūkoju jau labu laiku, domājot, ka tajās gan bērniņam būs ērti. Jā… valkāt varbūt ir ērti, taču uzvilkt – nemaz. Pirkstiņu daļa ieiet viegli, bet papēdis – ne par ko. Cenšos aizlikt pirkstu aiz kedas, bet vietas tur tik maz, ka nepatīkami gan man, gan meitiņai. Un tad, tiklīdz kurpe beidzot kājās, un arī prieks sirdī par to, ka vieglas, skaistas un der (lai gan apakšā rakstīts, ka tas ir 19. izmērs!!!), rodas jauna problēma – aizmugurē ir vienīgi viegls audums, bērniņam tupoties un rāpojot , papēdis slīd ārā, kā rezultātā arī pārējā kājiņa. Kediņu “nejauši atstājām” pat gājēju pārejas vidū...

Noskaitusies pārlūkoju atlikušos krājumus. Visām kurpītēm bija dīvaini izmēri (3, 3 ar pusi, 4, 4 ar pusi), vienai izmēra nebija nemaz. Nācās uzticēties “čujam” un acs asumam. Palēnām malā tika atlikti visi kurpju pāri, līdz palika vairs tikai vienas – Clarks firmas kurpītes ar slēgtu purngalu un siksniņu.
Uzlaikojot meitiņai, biju patīkami pārsteigta – apavus beidzot bija ērti uzvilkt, tie bija viegli. Arī meita tajos jutās komfortabli, skraidīja, it kā tie vienmēr būtu bijuši kājās. Jāatzīst, ka arī vizuāli kurpītes ir pievilcīgas. Vienīgais, ko es labprāt mainītu, ir siksniņa, jo, apaujot kustīgu mazuli, tā nav ērtākā opcija. Taču tas nav arī pārlieku sarežģīti, ir izdarāms un piedod kurpītēm senatnīgu šarmu.

Līdz laiks kļūs ievērojami vēsāks, noteikti turēsimies pie šīm kurpītēm. Taču, kad pienāks laiks iegādāties siltākus apavus, uz veikalu bez bērna nedošos. Jo tikai uzvelkot var saprast, cik viegli to ir izdarīt, un cik ērti bērniņš jūtas jaunajos apavos. Turklāt, kā jau es noskaidroju – uz izmēriem “akli” paļauties nevar, jo tie mēdz neatbilst. Manā gadījumā bija atšķirība pat par diviem izmēriem.