Mans un mazuļa miegs/bezmiegs. Zīdīšana naktīs. Iemeslu un pārmaiņu meklējumos

FOTO: Oskars Dresmanis

Es šonakt pēc ļoti ļoti ilgiem laikiem kārtīgi izgulējos- tā dziļi un pilnvērtīgi izbaudīju nakts miegu.

Sākot ar gaidību pēdējiem mēnešiem, kad lielā vēdera dēļ bija apgrūtināta gulēšana, tam sekoja mazulītes trauslais miegs un bieža zīdīšana. Tā jau vairāk kā vienu gadu es nepazinu normālu miegu. Lieki piebilst, ka negulēšana atstāj iespaidu uz visu dienu un ar uzkrājumu, tas atstāj iespaidu uz nervu sistēmu, emocionālo līdzsvaru un attiecībām gan ģimenes ietveros, gan ārpus tās.

Laima Roze ir ļoti mīlēts un lolots bērniņš, naktīs guļ vecāku gultā un lielāko dienas daļu pavada kopā ar mani, saņem daudz manas uzmanības un zīdīšanu pēc pieprasījuma. Pāris reizes nedēļā, bet ne vairāk, apmeklējam kopā dažādas nodarbības. Mums patīk miers un savs ritms. Šķirtas esma 2 reizes nedēļā uz 2-3 stundām, kad veltu nedalītu uzmanību pati sev. Un tomēr, neskatoties uz visu manu lielo laimi par maniem bērniem, Laima Roze jau kopš dzimšanas salīdzinoši maz guļ. Manā trīs meitu pieredzē, šis ir pirmais tāds gadījums. Pa dienu vislabāk aizmieg un guļ kustīgos ratos 1-1,5h. Ja apstājamies, 15 minūtes un augšā. Mājas apstākļos miegs bija 40min- 1,5stundu, guļot man viņai blakām. Auklīte mums nav, bet šad tad izmantojam mājdārziņa vai draudzeņu mīļo atbalstu, lai es varētu veltīt nedalītu uzmanību savam vīram. Jebkurā gadījumā tas nav bieži. Es kopumā izbaudu šo laiku ar savu mazulīti un nemaz tā netiecos pēc auklītes, bet tas nogurums... Bez vitamīnu kompleksa iztikt nevaru nemaz, citādi kastroļi lido pa gaisu aiz nesavaldības J.

Esmu nokritusies vairākus kilogramus zem sava normālā svara un aiz pārguruma palikusi izklaidīga, neuzmanīga, nomākta un man šķiet arī apgrūtinoša citiem, savās sarunās atgriežoties atkal un atkal pie negulēšanas. Es nemeklēju līdzjūtību vai žēlumu, bet cerēju, citiem to stāstot, atrast atbildi, risinājumu, skaidrojumu...

Satiku dažādus speciālistus un izmēģināju dažādus piegājienus, mainot sevi un savu attieksmi, bet rezultāts nemainīgs. Guļ maz. Ģimenes ārsts to skaidroja ar zobu šķilšanos, kas mums nāca lēni un tad pa vairākiem uzreiz.

Aktīvākā zobu šķilšanās laikā, pie katras mošanās nācās piedāvāt krūti, jo ūdens tika atstumts un māneklītis aizmests. Tad nu naktis mums izvērtās par barošanu ik pa stundai vai pusotrai. Sapņiem laika neatlika. Ap 10 mēnešiem likās ir neliela pauze, pirmie 3 zobi bija izšķīlušies un naktī spēja nogulēt 2-3h bez pārtraukuma. Meklēju un lasīju dažādu autoru rakstus, klausījos lekcijas par miega cikliem, bērna aizmigšanu un iespējamiem miega traucējumiem. Atbile nenāca, līdz es uzdūros rakstam par to, kā bērnam iemācīt iemigt pašam. Tas nebija jaunums un tomēr ar krūts barošanu savā gultā un tai sekojošo Laimas iemigšanu, neskaidrs risinājums.

Nolēmu iesākumā pamēģināt samazināt nakts barošanu skaitu līdz vienai reizei nakts vidū. Ikreiz mazulītei mostoties, es cēlos un aijāju viņu, piedāvājot ūdeni un māneklīti. Parasti 5- 15 minūtes un viņa atkal aizmiga, bet tas nesamazināja viņas pamošanās reižu skaitu, tieši pretēji – atgriezāmies pie intervāla 1-1,5h un mans nogurums dubultojās.

Tā mēs sagaidījām 1 gada vecumu, nosvinējām visus svētkus un Jaungada vēlmēs es lūdzu sev pilnvērtīgu nakts miegu.

16.janvāris. Otrdiena. Aizgājām gulēt kā parasti ap 22:00, Laima Roze vecāku gultā, Luīze viesistabā uz dīvānā, jo tā viņa mūs redz un jūtas tuvāk. Gulēšana bērnu istabā sākumā tika piedāvāta, tad mazliet uzspiesta, bet, redzot cik tas smagi notiek un kā Luīze pārdzīvo to kā atstumšanu, drīz vien pārtraukta...

Ap 23:00 Laima jau augšā un raud, ūdeni negrib, māneklīti met prom un pieprasa krūti. Notika kaut kāds lūzuma punkts- abi ar vīru sapratām, ka tā turpināties vairs nevar. Es paņēmu mazulīti, savu spilvenu un segu un devāmies uz bērnu istabu. Tur redeļu gultiņa stāv jau no 6 mēnešu vecuma un vairāk tiek izmantota īsiem rotaļu brīžiem. Samīļoju meitiņu, sabučoju un sakot, ka ļoti mīlu... ieliku gultiņā. Laima domādama, ka tas atkal rotaļām, neraudāja, bet sāka spēlēties ar apkārt esošām lietām – segu, mīļlietiņu un manu roku, ko es apgūlusies uz grīdas matrača, izbāzu cauri redelēm un noliku viņai līdzās. Kādā brīdī miegu sajutusi viņa sāka raudāt, es ļāvu gan mazliet paraudāt, gan brīžiem paņēmu uz rokām samīļot, bet tad atliku atpakaļ gultiņā. Līdz pat 3:00 mēs ar nelielām gulēšanas pauzēm raudājām, runājām, mīļojāmies...bet es jutu, ka šis mums ir jāiztur. Nākamajā dienā es uztaisīju ģenerāltīrīšanu bērnu istabā, ieviesu zīdīšanas krēslu un sagatvoju visu nakts dežūrai.

Gulēt aizgājām kā parasti ap 22:00, padzerot mammas pienu. Naktī Laima pamodās tikai nakts vidū un saņēmusi pieniņu, pārlikta gultiņā tik mazliet ieraudājās un aizmiga. Trešā un ceturtā nakts gan bija ar 2-3 pamošanās reizēm, bet dažreiz pietika ar paglāstīšanu un dažreiz ar klusu dungošanu, lai mazulīte apgultos uz manas rokas. Rokas kontakts viņu nomierināja un tā mēs turpinājām 6 naktis. Naktī uz svētdienu mani nomainīja mans vīrs, lai pie viena atradinātu no nakts ēšanas. Protams, ka tas man nebija viegli – es dzirdēju viņu mostamies un raudam, bet es uzticējos un paļāvos, ka Kaspars ar savu mīlestību spēs viņu nomiernāt, tikai no piena būs jāatradinās.

Šī tad nu bija jau trešā nakts Laimai Rozei ar tēta roku sev līdzās. Pamodās viņa pāris reizes ar mazu raudāšanu, saņēmusi glāstus un sajutusi drošību, likās atkal čučet 

Tagad es izbaudu viņas diendusu savā gultiņā nu jau vairāk kā divas stundas pēc kārtas, tādā veidā atrodot laiku šo pieredzi aprakstīt. Es, protams, nezinu, kā mums ies tālāk, bet jūtu, ka esam uz sava pareizā ceļa. Laimīga mamma – laimīgs mazulis.