Mani bērni nu gan saldumus neēd

Mums ir sieviešu kolektīvs un sieviešu kolektīvā vispopulārākā sarunu tēma ir diētas, tievēšana, svars. Mēs uz darba vietas durvīm vispār varētu uzlikt plakātu ar tādiem saukļiem kā „šeit ienīst cukuru”, „kūkām nē”. Kaut ko no šīs sērijas, jo visas ir ļoti ieciklējušās uz to, cik saldumi ir slikti, slikti, slikti, cukura dēļ aizsērē asinsvadi, katra kūciņa tūlīt nogulsnējas uz gurniem.

Tāpēc, ikdienā dzirdot šādas frāzes, manas ausis kā lokatori uztver katru stāstu par saldumu ierobežošanu un cukura lietošanu. Pavisam nesen bijām viesos, kur pie tējas, protams, cepumi, šokolāde, viss kā pienākas. Mani abi bērni kā jau bērni priecīgi bez gala, našķējās, savukārt kāda cita mamma nosodoši paziņoja, ka viņa nu gan savus bērnus ar saldumiem nebaro. Sajutos tajā brīdī tik vainīga, jo mazais puika gluži kā kāmis tobrīd grauza cepumu. Esmu slikta mamma, indēju savus bērnus ar saldumiem. Tajā pašā laikā es labi apzinos, ka tā nav ikdiena, katrs cepums un konfekte maniem bērniem ir svētki.

Pagāja kādas dienas un mēs devāmies ciemoties pie ģimenes, kuras mamma paziņoja, ka viņa savus bērnus ar saldumiem nebaro. Patrāpījāmies tieši pusdienu laikā un tur manām acīm pavērās amizants skats. Māmiņa, kura saka, ka bērniem saldumi ir tabu, savus bērneļus pusdienās baro ar... šokolādes sieriņiem. Pfu, ne jau šokolādes, bet gan biezpiena. Bet viss viens – šokolāde+biezpiens. Kad paprasīju, vai tad saldumu noliegšana beigusies, saņēmu pretī, ka tas jau ir biezpiens, tas nav cukurs.

Zeme, atveries, kas par tumsonību!