Mana bērnības Paradīze

Esmu viena no tām laimīgajām, kas droši var teikt, ka man ir bijusi laimīga bērnība. Ļoti iespējams, tas ir bijis iemesls, kāpēc arī tagad esmu gana pozitīva, optimistiska un, jā, laimīga! Tomēr kam gan negadās saskarties ar skarbiem apstākļiem.. Šādos brīžos es vislabprātāk atrastos vietā, kas bērnībā man šķita ideāla – mūsu vasarnīcā Gaujā.

Vasarnīca atradās pāris simtus metru no Gaujas (kas likumsakarīgi ir mana mīļākā upe), nepilnu puskilometru no Pulksteņezera (kurā es uzdrīkstējos peldēt arī mēnesgaismā, neskatoties uz tā pazemes avotiem un regulāriem atgādinājumiem par tā bīstamību), netālu no lieliska priežu meža (ak, šī smarža!). Neliela mājiņa, blakus citām tikpat nelielām mājiņām, mazs dārziņš ar ziediem, augļiem, dārzeņiem un visgaršīgākajiem bumbieriem. Šobrīd mājiņai ir jau citi saimnieki, bet es turpinu dzīvot tajās lieliskajās bērnības atmiņās, kas šo vietu ir padarījušas par manu svētnīcu, par ideālu – par manu mazo Paradīzi!

Protams, ik gadu pavadot tur visu vasaru, atmiņu ir neskaitāmi daudz, arī tādas, kad vēl biju pavisam maziņa, aptuveni manas meitas vecumā. Atceros, kā es iemīlēju negaisu. Man, kā jau vairumam bērnu, bija bail no stipra lietus, no pērkona, no zibens.. Kādu reizi negaisa laikā tētis izdomāja rotaļu – mēs izgājām ārā, lietū, un spēlējām „kaķīšus – pelītes” (īsti neesmu droša, vai tā bija izdomāta vai reāla rotaļa, tāpēc ieskats īsumā – es mūku, tētis ķer). Nē, protams, mēs negājām ārā pašā trakumā, nē, mēs to spēlējām tad, kad lietus pamazām mitējās un pērkons jau bija pāri. Atceros, kā basām kājām skraidīju pa slapjo zāli, dziļi elpoju vēso, svaigo gaisu (kāds tas, starp citu, ir tikai pēc pamatīgas lietusgāzes), uzņēmu negaisa atstāto enerģiju. Turpmāk lietu gaidīju ar patīkamu satraukumu, zinot, ka pēc tam noteikti sekos šī „kaķīša-pelītes” rotaļa. Spēlītes vairs nespēlēju, bet joprojām ar klusu sajūsmu sagaidu ikvienu pērkona dārdu!

Man šķiet, ka par Gauju es varētu stāstīt un stāstīt. Nav pagājusi neviena vasara pēdējo 10 gadu laikā, kad es neskumtu un neilgotos pēc šīs vietas. Iztēlojos, cik jauki pa zālāju varētu skraidīt mani bērni, kā es varētu sēdēt uz lieveņa, baudīt rīta kafiju un vērot bērzu aiz garāžas, kas tik viegli vējā šūpojās un likās, ka saka man „labrīt!” gluži tāpat, kā es viņam, kā vīrs varētu nodoties mājas / garāžas / šķūnīša / siltumnīcas uzlabošanas darbiem vai skaldīt malku, ar ko vakarā iekurināt kamīnu.. Jā, mana ideālā vieta. Cik ļoti gribētos atkal atrast ko līdzīgu un no jauna atklāt Paradīzi! :)