Ļoti cītīgi mācāmies podiņa lietas

26. Jul 2016, 13:00

Labdien!

Vēlējos padalīties ar mūsu podiņmācības stāstu, kurš ir karstākajā punktā, tāpat kā vasara.

Es domāju, ka mans bērns ies uz podiņa tiklīdz sāks iet ar kājām, bet nekā tamlīdzīga. Podiņu es dēliņam nopirku jau agri, kad Raineram bija 10 mēneši, tad pods jau bija mājās, bet viņš par to nekādu interesi neizrādīja. Tas viņam kļuva par rotaļlietu, par kovboja cepuri. Tik smieklīgi!

Sapratu, lai kā es censtos, viņam podiņmācība vēl galīgi neinteresē. Nolēmu, ka nemocīšu bērnu. Gāja mēneši, nu jau Raineram bija gandrīz 1 gads un 8 mēneši, bet pods vēl arvien stāvēja uz paklāja pie mantu kastes pavisam saskumis. Saņēmos un teicu sev, ka nu gan sēdināšu un lai kārtojas podiņā, bija liela raudāšana, tajā brīdī palīdzēja mobilais tālrunis un tā spaidīšana (zinu, ka nebija pareizi) - Rainers kādu laiku sēdēja uz poda, bet tur nekad nekā nebija. Ilgi mēs tā cīnījāmies - sēdināju viņu uz poda, pēc sēdēšanas kaka bija biksēs.....nesu podu uz tualeti, likām blakus savam podam, teicām ar vīru, ja jākakā, bet nekā....kā pampers kājās - tā kaka biksēs....Vīrs jau nopūtās "Viņš laikam nekad neies uz poda! Liels puika jau..." Es teicu, ka ies, tikai jāpagaida vasara, kad varēs staigāt ar pilku dupsi.....

Pēc 1 gada un 8 mēnešiem Rainers uzsāka bērnudārza gaitas. Pirmā nedēļa bija grūta......otrā jau bija vieglāka, tad sākās slimošanas....tad atkal dārziņa cītīgs apmeklējums. Raineram vēl nebija divi gadiņi, kad viņš kādu dienu pats paņēma podu un vilka nost bikses, gribēja uz tā sēdēt un kaut ko tur darīt. Es biju patiesi pārsteigta. Sapratu, ka bērnudārzā Rainers ir iemācījies iet uz podiņa (citi bērni sēž, tad es arī) ....paldies audzinātājām par pacietību. Kādu mēnesi dēls podiņā tikai čurāja, bet nu jau Raineram teju, teju būs divi gadi un divi mēneši un viņš mājās podiņā dara gan mazās, gan lielās lietas. Ir tik forši, ka dupsi var tikai noslaucīt un nav jāceļ 16 kg un 91 cm vannā, lai to nomazgātu. Dārziņā gan vēl Rainers staigā ar pamperu, audzīte teica, ka izmantojot to un negribot podiņā darīties, re, cik gudri ir bērni - zina, kas ir kas un kā darīties..... Kad podiņā bija tikai mazās lietas - bija jāparāda tētim, tad mamma un tētis applaudēja un vai nu viens, vai otrs podiņu izmazgāja un izslaucīja. Podiņam vienmēr ir jābūt tīram, ja gribam, lai mazais turp sēž atkārtoti.....pirmajās reizēs tās mazā lietas tika darītas ik pa 10 min., lai tikai vecāki applaudē un paslavē mazo zēnu......un tā poda mazgāšana, ja godīgi, jau bija līdz kaklam.....tagad jau sēžas tikai tad, kad čura ir gara, gara....

Tagad Rainers pa māju staigā mazajās bikšelēs un domāju, ka pavisam drīz pāriesim nākamajā posmā un varēsim pamēģināt pusdienlaikā pagulēt bez pampera.....tur būs vajadzīgi paladziņi. Domāju, ka viņš varētu izgulēt pusdienlaiku bez pampera, jo pēc dārziņa ir bijusi pat stunda bez čurāšanas.....tad redzēs, kā mums ies!

Es ieteiktu nespiest bērnu sēdēt uz poda, ja tas viņam neptīk. Gan pienāks agri vai vēlu laiks, kad viņš to pats vēlēsies darīt. Priecājos, ka Rainers apmeklē dārziņu, jo tur viņš iemācās ļoti daudz lietas, kas palīdz viņam izdzīvot bez mammas pie sāniem. Ja podiņā ir mazās vai lielās lietas, nevajag aizmirst mazo paslavēt, mums tie ir applausi un vārds malacis, citreiz arī buča un neaprakstāms prieks. Podiņš vienmēr jāizmazgā, labi, ka var iesaistīt tajā pašu bērnu!

Ā un jā, Raineram mājās ir divi podiņi. Viens, ko pirkām Maksimā, kas ir galīgi nestabils priekš Rainera 16 kg un otrs iegādāts lietots - ļoti, ļoti stabils un arī dēlam patīk daudz labāk, bet kārtojas viņš abos podos.

Šis ir Maksimā pirktais podiņš - sākumā bija ļoti labs, bet nu jau vairs nav tās stabilitātes. Ir pat gadījies, ka čurājot it kā podā, viss tiek uz paklāja.