Liene Brizga-Kalniņa: "iPadu" vai sprunguļus?

Es atceros, kā sēdēju bērnu poliklīnikas uzgaidāmajā telpā ar savu pāris mēnešu veco pirmdzimto uz rokām. Turpat bija arī kāda cita mamma ar jau apmēram gadu vecu puisīti, ļoti aktīvu un skaļu, kuram acīmredzami kļuva garlaicīgi, un, lai beigtu niķošanos, mamma viņam ātri iegrūda rokās mobilo telefonu. Pogu spaidīšana radīja tūlītēju klusumu. Es jaunās mātes ideālismā pie sevis nospriedu – es nu gan nekad tā nedarīšu. Iespējams, mana svaigās mātišķības intuīcija bija pareiza.

Kopš tā laika ir pagājuši nieka septiņi gadi, bet tehnoloģiju pasaulē tas ir vesels laikmets, kurā piedzīvots, kā aiziet vecās pogu "Nokijas", un tagad  mana divgadīgā meita, tādu ieraugot, prasa – kāpēc tāds telefons? Datori paliek arvien plānāki un vieglāki, telefoni – lielāki, kamēr vairs tie nav telefoni, bet ierīces – skārienjūtīgas un gudras, parādās aipadiun citas planšetes. Dzelži tad dzelži, bet tehnoloģiju, interneta, sociālo tīklu pasaule ir kļuvusi par gaisu, ko elpot. Kopš AppStore atvēršanas 2008. gadā ir atvērusies arī vesela pasaule ar bērniem paredzētajām aplikācijām, un tagad to ir jau vairāk nekā 40 000 "iTunes" vien, un to mērķauditorija sākas jau no jaundzimušajiem, kuru aizņemtās mūsdienu mammas var izmantot iežūžošanas aplikācijas, kuras palīdz bēbīti nomierināt.

Šajā pasaulē es esmu vērojusi, kā divgadīgs bērns māca septiņdesmitgadīgai vecmammai, kā rīkoties ar datora peli, intuitīvi atrod internetā multenes, paaugoties sāk darboties ar tādām programmām, kurām es neķeros klāt, un septiņu gadu vecumā montē filmiņas, nodibina pēkšņas draudzības uz "Angry Birds" pamata un pa kluso publicē bildes mammas "Instagrammā". Draugu un paziņu bērniem ir konti "Facebook", apsvērt dāvanā pirmklasniekam planšeti ir vairs tikai nedaudz ekscentriski, bet pats apbrīnojamākais ir tas, cik veikli jau paši mazākie pirkstiņi apgūst skārienjūtīgos ekrānus un darbojas tik pašsaprotami, it kā tie būtu radīti tieši viņiem.

Es esmu no "digitālajiem imigrantiem", un, stāstot bērniem par savu bērnību, kurā multenes skatījos vienu reizi dienā konkrētā laikā uz desmit minūtēm, viņu apziņā esmu kļuvusi par tik vecu, ka varētu būt dzīvojusi kopā ar dinozauriem. Bet vecākiem šī brīža pasaulē līdz ar jautājumiem par to, kad bērnam vajadzētu sākt velties, rāpot, runāt un iet uz poda, nākuši klāt digitālās attīstības mēri – kad bērnam var sākt piedāvāt tehnoloģijas, cik daudz, kādas, kurā vecumā, vai vispār vajag, vai tas viņam nekaitēs, vai, no otras puses, bērns spēs tikt līdzi laikmetam. Un līdzās citām vainas sajūtām, kas neizbēgami ienāk cilvēka dzīvē līdz ar bērna piedzimšanu, klāt ir vēl šī – par to, ka es iedevu tev mobilo telefonu, jo nevarēju izturēt tavu dīkšanu, par to, ka es izmantoju multenes kā auklīti, jo man gribējās pusstundu sev, par to, ka ļāvu tev izklaidēties pie datora, jo nevarēju saņemties iet ārā. Bet varbūt tas ir izglītojoši, varbūt palīdz tavām smadzenēm attīstīties? Varbūt tehnoloģijas vajag vairāk, biežāk, lai tās apgūsti un tiec līdzi laikmetam, vari būt konkurētspējīgs, vispār spējīgs?

Pirms gadiem desmit bija vienkāršāk – galvenās tehnoloģijas, kuru ietekme uz bērniem tika pētīta un apspriesta, bija televīzija un videospēles, un tās bija viegli vainojams grēkāzis, jo acīmredzami atņēma laiku brīvām spēlēm, iešanai laukā un ceļu nobrāšanai, braucot ar riteņiem un pētot nezināmas teritorijas, komunikācijai ar vecākiem un vienam ar otru – amerikāņu bērni vidēji pavada vairāk laika pie televizora, nekā guļot. Turklāt televīzija iedarbojas atkarību radoši, un mazās sejas, kuras sastingušas veras ekrānā, liek vaicāt, kas šobrīd notiek ar viņu smadzenēm. Multfilmas, ko bērni skatās, ir ļoti aktīvas, krāsainas, dinamiskas un spēj palikt bērnu galvās arī ilgi pēc tam, ietekmējot to, kā viņi spēlējas un kas ir viņu spēļu varoņi vai viņi paši – dalmācieši, vāģi vai transformeri.

Savukārt videospēles, ko spēlē jau lielāki bērni, lielākoties ir agresīvas un, iespējams, veicina vardarbību arī ārpus tām. Bērnu šāvējs Ņūtonas skolā esot dzīvojis videospēļu pasaulē. Tas viss acīmredzami nevar būt labi bērnam un viņa jaunajām smadzenēm. Džeina M. Hīlija savā 1990. gada grāmatā "Apdraudētie prāti"* apgalvo, ka to bērnu smadzenes, kuri pavada daudz laika, skatoties TV, attīstās citādāk nekā to, kuriem ir daudz fizisku nodarbju, saskarsmes un kognitīvu izaicinājumu, kurus piedāvā aktīva spēlēšanās. Viņa saka – galvenā TV skatīšanās problēma ir smadzeņu pasivitāte, tajā pašā laikā uzņemot daudz informācijas un stimulu. Līdz ar to pastāv risks, ka mazie skatītāji, kuri skatās TV laikā, kad mācās runāt, nesapratīs pašu konceptu – to, ka valoda ir divvirziena komunikācija (viens saka, otrs atbild), nevis vienpusēja plūsma.

Arvien vairāk bērni skatās TV un spēlē pārstimulējošas videospēles arvien jaunākā vecumā, kas bieži sakrīt ar tiem attīstības periodiem, kuros tiek ielikti pamati emocionālajām, sociālajām, personiskajām un valodas spējām, un šis komercializētais uzbrukums mazuļu smadzenēm var radīt satraucošas sekas, kas būs jūtamas ilgu laiku cilvēka mūžā, drūmi secina Hīlija, un, īsumā apkopojot viņas skatījumu, tas padara bērnus mazāk spējīgus. TV paaudze ar "pasīvajām smadzenēm" nelasa un pat īsti neiemācas to darīt, nepieliek garīgu piepūli, spēj koncentrēt uzmanību tikai uz īsu laiku. 2004. gadā tika publicēts pirmais pētījums, kurš norādīja uz saikni starp televīzijas skatīšanos un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) – katra stunda, kurā pirmskolas bērns ikdienu skatās TV, par 10% palielina iespējamību, ka parādīsies UDHS simptomi līdz septiņu gadu vecumam.** Tāpēc liekas pašsaprotami, ka labi vecāki cenšas bērnus atraut no televizoriem un datoriem, bet, ja tas neizdodas, tad vismaz viņiem ir krietna vainas sajūta.

RAKSTA TURPINĀJUMU LASI ŠEIT->>>