Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Ziemai ir sava burvība

Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Ziemai ir sava burvība

Nekad nebūtu domājusi, ka man patiks ziema!!!

Vienmēr jātuntuļojas, biezi jāģērbjas, jāpiedomā pie ziemas zābakiem, cepurēm un šallēm. Vienmēr jāuzmanās lai mugura nebūtu pa pliku un lai kārtīgi nosiets kakls. Vidusskolā es to vien darīju kā staigāju ar pliku muguru un visu ziemu varēju staigāt ādas jakā. Tad es domāju par to, ka izskatos labi.  Bet šobrīd viss ir pilnīgi pretēji. Tuntuļojos, kā tāds lācis, pirms dodos pastaigāties ar Kārli. Citreiz pat nelīdz vairs biezie ziemas zābaki, kad kājas nosalušas pēc garās pastaigas. Un tās cepures! Ja kāds mani redzētu no malas, noteikti būtu jau gar zemi un smietos pilnā balsī. :D

Man Nekad nav patikusi ziema. Vienmēr auksti un nepatīkami, bet kas notika?  Vai tiešām sievietes ķermenī augošā mazā dzīvībiņa tik ļoti spēj mainīt uztveri par svarīgām lietām? Par pastaigu un svaigu gaisu, aizmirstot par aukstumu un salu? Laikam jau Jā! 

Nē, nē, tas nenozīmē ka esmu stāvoklī. Šī apziņa man atnāca jau pagājušajā ziemā, kad Kārlītis vēl bija puncī. Jau tad es sapratu cik svarīga ir pastaiga man un bērniņam. Un tagad es Kārli lieku čučēt gandrīz četras stundas svaigā gaisā. Katru dienu bez izņēmuma izejam vienu aplīti ap ciemu un viņš paliek ratos gulēt savu diendusu, kamēr es pa to laiku piekārtoju māju. 

Bet ir dienas, kad šīs divas stundas es vienkārši staigāju, vēroju apkārtni un baudu.  Baudu šo skaisto laiku, silto saulīti un ziemas burvību un šarmu. Kaut kas mani ļoti pievelk. Vai tas ir sniegs? Varbūt saule? Vai varbūt sals? Katrā ziņā redzot šos ziemas izveidotos brīnumus gribās tikai baudīt un aizmirst par pelēkām dienām. 

Es ļoti gaidu dienu, kad Kārlītis sāks staigāt pats ar savām kājiņām. Varēs spārdīt sniedziņu, velt sniega vīrus un skriet kopā ar sunīti pa piesnigušā meža taciņām. Tagad es varu sapņot, bet pavisam drīz tā būs realitāte. Visticamāk šo ziemu Kārlis vēl pavadīs savā lāča kostīmā ratos, bet nākošo ziemu mēs baudīsim visi kopā. Nesteidzīgas pastaigas, mīļas sarunas, nosaluši sarkani vaidziņi un deguntiņš. Ķert sniegpārslas, baudīt mirkļus un braukt ar ragaviņām.

Vispār jau ziema katram bērniņam ir kaut kas īpašs un nesaprotams. Katra krītošā sniegpārsla liek iespiegties no prieka, jo to viņi redz pirmo reizi dzīvē. Vai mēs arī tā varam? Priecāties un baudīt visu ko dzīve mums sniedz?  Es jums novēlu tieši tādu pašu neviltotu prieku un laimi dzīvē par mazākajiem sīkumiem tā pat kā to dara mazi bērniņi.