Kad ūdens priekus izbojā dēles

Es vēl šodien to reizi, kad man pirms kādiem 8 gadiem piesūcās ezerā dēle, atceros tik spilgti, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Brrr... Lai gan dēle nav nekāds krokodils vai haizivs, tik un tā nav īpaši patīkami.

Vakar ar ģimeni bijām devušies izbraucienā līdz upei. Pastaigāties, izpeldēties. Tā teikt, kārtīgi izbaudīt vasaru, jo ūdens ir tik silts kā piens, būtu grēks to neizmantot.

Mazā Fejiņa ir īsta ūdens nāra. Nezinu, vai tas tāpēc, ka grūtniecības laikā daudz peldēju, apmeklēju ūdens aerobikas nodarbības, vai arī viņa vienkārši tik ļoti mīl ūdeni, ka, tiklīdz ierauga kādu ūdenstilpni, par visu pārējo uz šīs pasaules ir gatava aizmirst. Pieļauju domu, ka tā ir daudziem bērniem. Vakardiena nebija izņēmums. Upes krasts sekls, laiks silts, bērnam liela laime – var skriet, spiegt, laistīties ar ūdeni un mācīties apšļakstīt savus vecākus.

Pēc mana ievada noteikti varat nojaust, kāds bija stāsta turpinājums... Brīdī, kad Fejiņa bija iznākusi ūdens krastā, pamanīju, ka pie viņas potītes ir kaut kas melns. Uzsaucu vīram, ka meitai pieķērusies dēle, lai gan pati domāju, ka dēles un upe ir teju nesavienojamas lietas, tāpēc mana redze noteikti kļūdās un tās ir tikai smiltis. Taču tajā pašā laikā kūlos no ūdens ārā, lai pati pieskrietu un apskatītu, kas gan meitai ir uz kājas. Un patiesi, es nebiju kļūdījusies! Mazajai Fejiņai potītes apvidū bija piesūkusies liela, trekna dēle. Nepārspīlējot resnumā un garumā kā mans rādītājpirksts. Biedējoši. Dabūt to nost bija ļoti grūti – tiklīdz viens gals nodabūts, tā ar otru galu dēle atkal pieķeras pie bērna kājas. Pilnīgs aaaaaa! Kad lielo dēli dabūjām nost, vēl kādu brīdi uzkavējāmies upes krastā un pamazām ģērbāmies, lai dotos mājup. Un tad nu slaukot mazo Fejiņu pamanīju, ka viņas kājiņām piesūkušās vēl 4 dēles!!! Tiesa, daudzkārt mazākas nekā pirmā, tāpēc arī varbūt to uzreiz nepamanīju, bet tik un tā šokējoši.  Noņemtas nost mazulītes kājas bija ar vairākiem asiņainiem caurumiņiem.

Lieki teikt, ka šāds skats šķistu biedējošs ikvienai mammai. Bet ko Fejiņa – viņai no tā ne silts, ne auksts. Vien noteica: “Kukaini, nu, nu, nu!”

Ko darīt, ja piesūkusies dēle? Neko īpaši – jācenšas tā dabūt nost, taču ne ar spēku un raušanu. Nekādā gadījumā nedrīkst dēlei kaut ko bērt (piemēram, sāli) vai liet virsū, jo tādā gadījumā sava kuņģa saturu tā atvems brūcē. Lasīju, ka Āfrikā dēles ir slimību pārnēsātājas – HIV, hepatīts u.tml. Ja godīgi, labāk nebūtu šādu informāciju lasījusi. Ceru vien, ka Latvijas dēles nav gluži tādas pašas kā Āfrikā. Ja būtu, tad taču veselības iestādes celtu trauksmi, ne tā?

Vai arī jums ir gadījies, ka peldes laikā piesūcas dēle? Tagad zināšu, ka tās mīt ne tikai dīķos un ezeros, bet arī tekošā ūdenī.