Kad beidzot bailes pārvarētas

Ir mazuļi, kas ir drosminieki no pirmajām savām dzimšanas dienām, bet Katrīne ir mazais bailulītis.

Ja manas draudzenes meitiņa ar divriteni sāka braukt nepilnos divos gados, tad Katrīne ilgu laiku brauca tikai ar skrejriteni. Pienāca laiks iet uz skolu, bet velmes mācīties braukt ar riteni nebija.

Skolā klasesbiedri brauca uz skolu ar riteni un Katrīne ieteicās, ka arī gribētu, bet ritenis visu gadu palika neaiztikts. 

Viss sākās šajā vasarā, kad atveda ritenīti priekš Gustava. Tam bija regulējams augstums un Katrīne arī varēja uzsēsties uz tā.  Pirmajā vakarā redzot kā viņa mācās braukt, es teicu, ka šis bērns nekad ar riteni nebrauks. 

Bija sestdienas rīts un es kā parasti ap septiņiem izgāju dārzā, kad izdzirdēju kā aiz manis kāds atvēra durvis.

Katrīne ar nopietnu sejas izteiksmi izgāja pagalmā un pajautāja vai var iet mācīties braukt ar riteni. Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Pēc pāris stundām viņa palūdza mani iznākt aiz mājas vārtiņiem. Es biju patiesi pārsteigta, jo Katrīne brauca ar riteni un vairs nekrita.

Skola bija rokā. Vēl pēc nedēļas atvedām viņai, viņas vecumam atbilstošu riteni un tagad esam jau aizmirsušas kā ir mācīties braukt. Protams ir jau pirmā trauma, jo nenoturēja savu transportlīdzekli un pamatīgi sasitās, bet tas tik un tā nemainīja viņas velmi braukt ar riteni.

Tieši otrādi ir ar Gustavu.

Sākumā nebrauca, jo nebija papildus ritenīšu, tagad nebrauc, jo viņam ritenis nepatīk. Es gan laiku pa laikam mēģinu viņu pierunāt pamācīties. Uz ko man tika paskaidrots:

JA ES TEICU KA NEBRAUKŠU, TAD NEBRAUKŠU!

Ar Katrīni apstiprinājās tas, ka katram bērnam dažādām jaunām iemaņām īstais laiks pienāk dažādos laikos un nav jāsatraucās, ka jūsu bērniņš nemāk to, ko dara cits viņa vecumā. Visam savs laiks.