Kā mums sokas ar iešanu uz podiņa?!

Īstenībā šī tēma man šķiet diezgan garlaicīga. Bet tā kā tas ir sava veida nozīmīgs notikums mazuļa dzīvē, kas prasa arī vecāku pūles, tad uzrakstīšu par to.

Pagājušo gad māmiņu klubā bija sižeti par podiņmācību, reklamēja Huggies pants utt. Arī tepat lasīju viedokli, ka tikai ap 1,5 gadiem bērns sāk saprast, kas ir kas, un ātrāk nav jēga. Tolaik man šis jautājums nebija aktuāls, tapēc neizvērtēju pieejamo informāciju. Pēc neilga laika ar ģimenes ārstu ,runājot par šo tēmu, uzklausīju pieredzes stāstu, kur teica, ka viņas praksē ir bijuši gadījumi, kad gada vecumā jau iet uz poda(protams tāpat jau var sanākt arī kaut kas biksēs). Arī viedoklis, ka labāk ātrāk tikt vaļā no pamperiem, manī radīja apņēmību, ka mēs negaidām kaut kādu tur vecumu, bet vienkārši liekam uz poda pēc gulēšanas. Tā nu krietnu laiciņu reizi vai divas dienā pārtvērām to čuru vai kaku. Laidu arī pa māju bez pampera(tikai biksēs), lai saprot kā tas ir, kad čura vai kaka notek gar kāju. Ja sākumā reakcija nebija nekāda, tad paaugoties nepatika tā sajūta ka kaut kas tek tur, jo ar pamperu tomēr ir komforts. 

Būtībā tas ir ļoti laikietilpīgs process gan mammai(tētim), gan bērnam. Bērnam paaugoties un sākot saprast vairāk, šī iešana uz podiņa vairs nav tikai vecāku iegriba, tā iegūst zināmu jēgu. Piemēram, šonedēļ atklājām, ka sakot vārdu kaka, meita tiešām zin ko tas nozīmē. Un ievērojām, ka pēc katras šīs teikšanas reāli pampers ir pilns ar čuru vai kaku. Tā nu sapratām, ka bērns saprot kas tas ir. Pagaidām ar vārdu kaka tiek apzīmēta arī čurāšana, un nereti ir tā, ka saka to kaka jau procesa vidū, kad vairs nevar uzspēt uz podiņa. Tomēr tas ir progress, un es jūtu, ka pēc pāris mēnešiem pamperi mūsmājās būs tikai priekš izbraucieniem gadījumos ja nu...

Kā Jums sokas ar podiņmācību?