Ikviens vecāks vēlas, lai viņa bērns būtu laimīgs. Ievērojot dažus pavisam vienkāršus priekšnosacījumus, tas nav nekas neiespējams.
Izvairies no aizliegumiem. Katrs pateiktais “nē” paliek bērna atmiņā. Jo biežāk viņš to dzird, jo retāk uz to reaģē. Centies bērnam neaizliegt, bet gan ieteikt! Tas nozīmē, ka tev vienkārši ir jāpārfrāzē savs sakāmais. Piemēram, nevis “neskrien”, bet gan “ej lēnāk”.
Paslavē savu bērnu. Paslavē bērnu, ja viņš pats sakārtoja rotaļlietas, ja pats pārģērbās, jo noteikti arī pati no savas pieredzes zini, ka nekas tā nemudina turpmākiem centieniem kā pozitīvs novērtējums un uzslavas.
Necenties pārveidot bērnu pēc saviem priekšstatiem, kādam ir jābūt pareizam un laimīgam bērnam. Novērtē bērnu, ļauj viņam būt tādam, kāds viņš ir, necenšoties pārmācīt viņa raksturu.
Liec justies mīlētam. Mēs ļoti reti mēdzam otram teikt, ka viņu mīlam, taču tev ir visas iespējas to mainīt – pastāvīgi atgādini bērnam, ka tu viņu mīli. Bērnam ir svarīgi sajust mīlestību gan darbos un tavā attieksmē, gan arī vārdos. Tas viņam palīdzēs kļūt pārliecinātākam par sevi.
Cel bērna pašnovērtējumu. Bērnam celt savu pašapziņu, pirmkārt, var palīdzēt viņa paša vecāki, jo kurš gan cits palīdzēs iepazīt savas stiprās puses, tās apzināties tāpat kā vājās puses? Norādi bērnam uz viņa stiprajām pusēm, bet ar vājajām nepārspīlē, lai nevilšus neieaudzinātu viņā kompleksus.
Nesalīdzini ar citiem bērniem. Pirmajos dzīves gados bērns attīstās ļoti strauji, un nevar ne salīdzināt to, ko viņš prata 3 gados ar viņa prasmēm jau 4 gadu vecumā. Pat ja bērni ir vienādā vecumā, viņu prasmes var attīstīties dažādi un katram būs savas vājās un stiprās puses. Tāpēc nesalīdzini bērnu ar savu draudzeņu, kaimiņu vai bērnudārza grupiņas bērniem.
Komunikācija. Nekas nespēj aizstāt dzīvo komunikāciju! Telefons, planšete, TV nekad nebūs alternatīva sarunai ar bērnu klātienē. Vecāki gan mūsdienās ir tik ļoti aizņemti, ka to neapzinās, ignorējot bērna vajadzību pēc saziņas, taču laiks mainīties – pārskati savas prioritātes un atceries, ka bērnam nekas nav tik svarīgs kā tētis un māmiņa, kuri uzklausa viņa piedzīvoto, redzēto un kopīgi piedalās rotaļās.