Iveta Gēbele: Bez vardarbības nekādi

Tautas pasakas ir mantojums, ko esam saņēmuši no saviem senčiem. Pat senākie pasaku pētnieki nevar pateikt, no kurienes pasakas ir cēlušās un kurp tās devušās. Viens noteikti ir skaidrs: pasakas ir klejojušas no zemes uz zemi, apaugot ar katrai vietai raksturīgajām vērtībām un kultūras iezīmēm. Visu tautu pasakās ir ļoti līdzīgi sižeti, tāpēc grūti pateikt arī to, kur konkrētais stāsts ir sācis savu ceļu, – varbūt tas ir dzimis vienlaikus dažādās pasaules malās. Latviešu pasaku krājējs un apkopotājs Ansis Lerhis-Puškaitis, kurš savā mūžā ir savācis vairāk nekā 2000 pasaku un teiku, par pasakām rakstīja: "Gan nebūs nekad izdibināms, kad latviešu tauta savām teikām un pasakām pirmo reizi šūpuli kārusi un sirdī uzņēmusi, bet sirms vecums viņām ir, tas nenoliedzams. Līdz mūsu dienām teikas, pasakas uzglabājušās no mutes uz muti. Paaudzes nāca, paaudzes gāja, bet šo mantu neviens kapā līdzi neņēma – bērni un bērnu bērni glabāja tāļāk, zinādami, ka šinīs stāstos tēvu tēvi iezīmējuši savus uzskatus par cilvēka dzīvi šai saulē un tālāku dzīvi viņā saulē – t.i., ka cilvēka gars nemirstams."

Bieži izskan jautājums no vecāku un pedagogu puses: "Kādu iespaidu uz bērnu domāšanu un uztveri atstāj pasakas, kurās ir attēlota vardarbība, un vai ir pamats uztraukumam, ka pēc šādu pasaku izlasīšanas bērns varētu slikti iespaidoties un pats sākt orientēties uz vardarbīgām izpausmēm?"

Mūsu senči lasīja un stāstīja pasakas, nododot senās zināšanas par pasaules kārtību, cilvēku dabu, raksturiem, vērtībām, dzīves situācijām, kā arī par to, kādas iekšējas un ārējas cīņas cilvēkiem ir šajā dzīvē jāizcīna. Iespējams, viņi neiedziļinājās un neanalizēja, kādu iespaidu katrs stāsts vai pasaka radīs bērnam, bet viņi intuitīvi atrada īsto stāstu un pasaku attiecīgajā brīdī. Mazais cilvēkbērns klausījās brīnumainajos stāstos par to, kā ķēniņa dēls devās ceļā, kā sastapās ar grūtībām, kā viņam palīdzēja labais vecītis (Dieviņš) vai vecenīte (Laimes māte), kā bija jācīnās ar trim pūķiem, lai atsvabinātu princesi no burvju varas, un kā viņam šajās cīņās palīdzēja ceļā iegūtie burvju līdzekļi. Kad pasaka bija izstāstīta, mazajā sirsniņā ielija miers un pārliecība par to, ka viss būs kārtībā: lai kādas grūtības manā dzīvē pretī stāsies, es tikšu ar tām galā un, ja būs grūti, lūgšu palīdzību. Tas notika tik organiski, iespējams, tāpēc, ka mūsu senčiem bija mazāk baiļu un viņi dzīvoja mazliet citādākā pasaulē – vienā elpā ar dabas un pasaules ritmu.

Ļoti bieži vecāki ir norūpējušies par vardarbību pasakās un, lasot priekšā bērniem, tās vietas, kurās ir aprakstītas vardarbīgās ainas, izlaiž vai vismaz mēģina mīkstināt, pārveidojot tekstu. Jautāju vecākiem, vai viņi, vēl būdami bērni, arī pasakās lasīto uztvēra kā vardarbību. Lielākoties viņi ir izbrīnīti par šādu jautājumu un saka – nē, tādas jūtas neatceroties. Ar bērna acīm lasot, nemaz nelikās ne bailīgi, ne šausmīgi.

Bērniem ir vieglāk saprast pasakas vēstījumu tāpēc, ka viņu domāšana un uztvere ir vairāk simboliska. Bērnībā cilvēkam vadošā ir labā smadzeņu puslode, kas atbild par fantāziju, iztēli un simbolisko domāšanu. Pieaugušie, kuriem vairāk attīstīta ir kreisā smadzeņu puslode, lielākoties visu informāciju uztver tieši – arī pasakās atainoto. Ja pasakā ir rakstīts, ka varonei nocērt rokas vai pūķis varoni iedzen līdz kaklam zemē, tad tieši tā to pieaugušie arī uztver, savā iztēlē redzot asiņainas ainiņas, kas liek šermuļiem skriet pār kauliem. Mati ceļas stāvus, iedomājoties vien, kas notiek ar bērnu, kad viņš šādu pasaku izlasa!

Atcerēsimies pasaku par lapsu un dzērvi. Lapsa uzaicināja dzērvi uz maltīti un deva tai ēst no lēzena šķīvja, bet pēc tam dzērve aicināja ciemos lapsu un piedāvāja viņai maltīti no garas krūzes ar tievu kaklu. Šajā gadījumā nevienu neizbrīna fakts, ka lapsai ar dzērvi ir draudzīgas attiecības un tas, ka šie dzīvnieki lieto traukus, jo saprotam, ka pasaka nav ne par lapsu vai dzērvi, ne arī traukiem, bet gan par mums pašiem – cilvēkiem, kas neizprot viens otra vajadzības un spējas. Tieši tāpat mums ir jāmēģina uztvert arī "vardarbīgās pasakas", jo ikviena pasaka slēpj sevī simbolisku jēgu. Līdz apmēram 9-11 gadu vecumam bērni dzīvo simbolu un tēlu pasaulē, un vecāki, savu baiļu mākti, var viņus pāragri izraut no šīs pasaules, piespiežot domāt un rīkoties kā pieaugušajiem. Pieaugušie sevī ir iznīdējuši bērnam piemītošo tēlaino domāšanu, tāpēc nereti vairs nav spējīgi ne fantazēt, ne iztēloties – tos vajā bailes par rītdienu un nāves bailes.

Tāpat jāsaprot, ka vardarbība pasaulē pastāvēs vienmēr un varas darbi ir sastopami teju visos dzīves procesos. No ieņemšanas brīža pirmos 9 mēnešus cilvēks atrodas mammas vēderā, drošībā, siltumā, paēdis un ieaijāts, līdz brīdim, kad ir jādzimst. Tad sākas bērna izstumšana no paradīzes un pirmā saskare ar vardarbību – viņam ir jātiek cauri nelielam atvērumam, kas rada fiziskas ciešanas. Turklāt, to paveicot, viņu sagaida pavisam jauna pasaule ar apgaismojumu, kas žilbina nepieradušās acis, atmosfēras spiedienu un citu gaisa temperatūru, kā arī ir jāsāk pašam elpot un kustēties. Dabā neviens asns nevar izaugt, nepārvarot grūtības, jo tam sākumā ir jāpieliek spēks, lai pārplēstu savas sēklas apvalku un izsprauktos cauri zemei. Tā nav vardarbības attaisnošana, bet gan pavisam cits skatījums uz šo jēdzienu, kas parāda, ka pasaulē notiekošajam ir sava jēga un nozīme. Bailes rada bezjēdzīga vardarbība, un, tā kā šobrīd pasaulē ir daudz šādas vardarbības, bērnu vecāki apjūk, nesaprot un nemāk atšķirt.

Pasakas vēsta, ka visa dzīve ir ceļš: kad mēs paklūpam, vienmēr ir iespēja celties un doties tālāk, no jauna klupt, kļūdīties un atkal iet tālāk. Pasaku varoņiem ataug nocirstās rokas, brīnumains spēks tos izceļ no zemes, un viņiem ir spēks uzvarēt. Savukārt tas, kurš gaida, lai citi visu izdara viņu vietā, pie sava dzīvības spēka nenokļūst. Uztverot pasaku notikumus un varoņus simboliski, mēs varam apjaust paši sevi. Katrā no mums mīt ēna ar trīs vai pat deviņām galvām, kuras nocērtot vietā izaug jaunas. Tie ir mūsos mītošie tumsas spēki jeb kompleksi, kas ir mums sapinuši kājas, nobūruši vai līdz kaklam iedzinuši zemē. Tieši tāpat mūsos dzīvo gaismas spēki, kas palīdz uzvarēt šos iekšējos pūķus. Lasot vai klausoties pasakas, bērnam rodas izpratne – ja varonim nebūtu bijuši tieši šie pārbaudījumi un viņš tos nebūtu uzvarējis, viņš paliktu nemainīgs.

Šodien bērnu audzināšanas lomu lielā mērā ir uzņēmusies televīzija un internets. Fokusā ir ķermeņa kults, dažādu šovu un reklāmu kultivētās vērtības, un par katru cenu jāizrāda, kurš ir labāks un "krutāks". Cilvēkiem tiek iedvests: ja tev nav tieši tas, tu neesi nekas un tev nav iespējama jēgpilna dzīve. Tiek radīta ilūzija, ka viss notiek ātri un viegli, tāpēc savi mērķi jāsasniedz tagad un tūlīt. Pasakās varonim nav jāparāda, ka viņš ir "krutāks", bet gan jāuzvar savas bailes, kā arī jāizdara viss iespējamais un neiespējamais, lai iegūtu savu līgavu.

Uz bērniem, protams, iespaidu atstāj viss, ko viņš lasa, tāpēc vecākiem ir jābūt modriem un jāseko savas atvases literatūrai līdzi. Tomēr vienlaikus vecākiem jāiemācās savas traumas nenodot bērniem, jo viņiem pašiem jāmāk saprast lietu kārtību. Mēs nevaram izolēt bērnu no reālās pasaules un pilnībā pasargāt no tās ietekmes, bet mēs varam veicināt bērnu spēju pašiem izvēlēties, ko ņemt no pasaules un ko tai dot pretī. Pieaugot bērnam ir jāpārvar ļoti daudzas iekšējas cīņas, un tām talkā var nākt tautas pasakas, sniedzot padomu par to, kā labāk rīkoties.

Pašreizējā informācijas laikmetā tautas pasakas ir pazudušas starp reklāmām, šoviem un skaļiem, krāšņiem masu kultūras produkiem. Varbūt ir vērts atkal izcelt gaismā senās tautas pasakas un tagad, jau ar citām acīm, paskatīties uz tajās apslēptajām gudrībām. Lasiet pēc iespējas senākus pasaku variantus, ko vēl var atrast mājas grāmatu skapjos un bibliotēkās. Tās mācīs bērniem, ka patiesa gudrība, viedums nekad nav nācis pie cilvēka ar lielu, skaļu blīkšķi un pa gabalu redzamu spožumu, bet lēni, uzmanīgi, lai nenokļūtu viltus varoņu rokās.

 Avots: satori.lv

Iveta Gēbele ir psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante un pasaku terapeite. Biedrības "Radošais psiholoģijas centrs Ģimenei" valdes priekšsēdētāja. Mācību un attīstības centra " Saulespuķe" lektore, programmu vadītāja.