Īstais laiks un vecums kādam sunītim, vai kaķītim

Ne vienmēr visiem mājās ir mājdzīvnieki, bet, manuprāt, visi bērni saviem vecākiem tos ir jautājuši. Atceros, kad mēs bijām mazi, dzīvojām dzīvoklī un ļoti vēlējāmies sev kaķīti, vai sunīti, bet vecāku atruna vienmēr bija:"Dzīvoklī dzīvniekam būs grūti, par kaķi ir jārūpējas..."

Līdz brīdim, kad brālis ar savu krusttēvu vienojās, ka kaķi viņi ved, lai vai tur kas. Krusttēvs pierunāšot mammu. Tā arī mamma tika pārliecināta, iesākām mēs ar kaķīti, tad lielu ņūfaundlendu - suni. Tas nebija sunītis, tas bija kārtīgs suns, protams, sakumā jau visi ir mazi un pūkaini. Atceros, ka man ļoti patika dzīvnieki, taču tā bija arī atbildība no mūsu puses, jo dzīvnieki bija jābaro, aiz viņiem jātīra un suns vēl bija jāved ārā. Nedaudz vienkāršāk viss kļuva tad, kad pārvācāmies uz privātmāju.

Arī manā ģimenē, maniem bērniem, vienmēr ir gribējies kaķīti, sunīti, nu labi, kaut vai kāmīti, žurciņu, vai trusīti... Bet mēs ar vīru vienmēr atrunājāmies:"Kad būs sava māja, privātmāja, būs mums sunītis un kaķītis." Pagājušajā gadā, kad 1.maijā ievācāmies mājā, par dzīvniekiem bērni sāka dīkt jau uzreiz, paši meklēja foto i-netā, jautāja draugiem. Manuprāt, viņi "uzķērās" uz šo "maziņš un pūkains", jo viņi, noteikti, nestādījās priekšā, ko nozīmē rūpēties par dzīvnieciņu un to, tā ir atbildība. Tas, kādēļ es nevēlējos, bija tādēļ, ka šīs rūpes būtu jāuzņemas man, taču vēl vienam "bērnam" gatava es nebiju, līdz beidzot lielie bērni mani pārliecināja un teica, ka viņi uzņemas atbildību - rūpēsies par dzīvnieciņu. Tad nu pirms Ziemassvētkiem, pirmajā brīvlaika dienā, nopērkot pārvadājamo kasti, barību, trauciņus, devāmies uz patversmi pēc kāda drauga. Tā kā vēlējāmies palīdzēt dzīvniekiem patversmē, nedevām priekšroku šķirnes kaķiem, bet tieši otrādi, tādam, kuram šis sirdssiltums ir ļoti vajadzīgs. Mūs aicināja kaķu mājā, iegājām iekšā un ļoti daudzi kaķēni sabijās, aizbēga, bet viens pienāca pie mums un mīļojās. Vīrs teica"Tad šo arī ņemsim. Nevis mēs izvēlējāmies viņu, bet viņš mūs."Kaķēns bija ļoti mīlīgs, vienīgais, kas mani satrauca, bija tas, ka viņš ļoti maz ēda, taču patversmē mums teica, ka adaptācijas periodā tas esot normāli. Bērni ar viņu gultā gulēja, kastīti tīrīja, viss bija labi, līdz brīdim... Izrādās, ka kaķēns bija smagi slims, veterinārajā klīnikā viņam konstatēja leikēmiju. Mums svētdienā bija pieraksts uz sistēmu, taču naktī kaķīts mums ar dēlu uz rokām nomira. Tas bija tik sāpīgi, jo bērns pirmo reiz tik tuvu sastapās ar nāvi. Viņš bija šokā, viņš man jautāja tik daudz "kāpēc". Kāpēc tieši ar mūsu pirmo kaķīti, mēs taču viņu tik ļoti mīlējām, mēs par viņu rūpējāmies. Viņš šajās sāpēs un dusmās vienuviet pateica, ka kaķi vairs nekad negribēs. Kad meita to uzzināja, arī viņa ļoti pārdzīvoja, telefonā skatījās bildītes un raudāja.

Pagāja daži mēneši, bērni bija samierinājušies, pārdzīvojuši un jautāja, ka tomēr vēloties sev draugu. Mēs kādu brīdi domājām un svārstījāmies "jā", "nē". Līdz sapratām vienu - lai vai kā vēlamies palīdzēt, no patversmes vairs neņemsim. Tad Facebook pamanīju sludinājumu, ka kaķēni meklē jaunas mājas. Tā nu mēs atradām savu Dūdu, mūsu pelēko kaķenīti. Protams, viņa nav no mierīgajiem mājdzīvniekiem, bet bērni un mēs viņu ļoti mīļojam. Bieži vien pietiek ar paglaudīšanu un liekas, ka glaudot kļūst mierīgāk. Dzīve šķiet vienkāršāka. Bērni ir iemācījušies rūpēties, protams, ne vienmēr kasti tīrīt viņi skrien ar lielāko prieku, noteikti nē. Taču rindas kārtībā tas notiek. Prieks, ka bērni atgādina veikalā, ka pārtika jānopērk ne tikai mums pašiem, bet arī dzīvniekiem, jo to mums tagad, pateicoties vasaras karstumam un mūsu Dūdas dullumam, mums ir veseli četri ( 3 mazi un mamma), bija vēl trīs, taču tie jau ir atraduši sev jaunas mājas. Mazākajai meitiņai ļoti patīk mazie kaķēni, izteikti, viņai viņi patīk tagad, kad jau skrien, lec, spēlējas. Katru rītu viņa mostas ar teikumu:"Kur mazie Dūdīši. Meklējam, redz kur melnais, redz kur Rižiks..." Viņa atrod sev rotaļubiedru, kamēr lielā māsa un brālis vēl guļ, kamēr mamma gatavo brokastis. Viņa bieži vien guļ kopa ar viņiem uz paklāja, guļ kopā ar viņiem gultiņā.

Mums bērni ir 14gadi, gandrīz 8 gadi un gandrīz 2 gadiņi. Visiem šiem vecumiem kaķis ļoti patīk, kaķis mājā piedod vēl lielāku dzīvību, sirsnību, protams, prasa arī laiku, enerģiju un pacietību brīdī, ka puķes ir sagrauztas, saplēstas, ādas krēsls ir saskrāpēts, aizkaru stanga noplēsta... bet tad, kad viņš murrā, mīļojas... tik mīļi... un vēl pluss - viņs neruna Tev pretim, nebļauj uz Tevi un reti kad ignorē.

Kad Jūs ģimenē nolēmāt iegādāties mājdzīvnieku, kādam dzīvnieciņam dodat priekšroku?