24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Šajās brīvdienās pie mums viesojās paprāvs radu pulciņš (jā, jā, par spīti tam, ka komentāros bieži vien esmu lasījusi, ka pie Ulrikas neviens nekad vairs negribēs ciemoties un neviens arī neaicinās vairs viesos) ar bērniem. Un par ko gan runā jaunie vecāki? Loģiski, ka lielākoties par bērniem. Tagad, kad mūsu mazie paaugušies, vairs ne tik aktuāls ir jautājums par miegu, krūts barošanu un vēdera izeju, kā par rotaļlietām un dažādām aktivitātēm, kuras varam piedāvāt saviem bērniem.
Un tā soli pa solim, runājot par to, kas jauns mantu pasaulē, nonācām pie sarunām par to, kādas rotaļlietas bērniem piedāvāt. Ņemot vērā, ka mums mājās ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas “skaļās” mantas, kuras, piespiežot podziņas, mirgo, skan, kustās un visādi citādi krīt uz nerviem (kad meita bija mazāka, mums bija sadāvinātas vairākas spalgās mantas, un vairāk par visu es gaidīju, kad tām nosēdīsies baterijas, jo troksnis no tām bija griezīgs un tiešām skaļš), viena no mammām nonāca pie secinājuma, ka mēs bērniem piedāvājam tikai garlaicīgas mantas.
Vismaz viņas puika bija apjucis, sēžot pie mūsu atvašu koka klučiem, piramīdām un citām tamlīdzīga veida rotaļlietām, jo... vienkārši nezināja, ko ar tām iesākt. Te nav podziņu, kuras paspaidīt, te nav dziesmiņu un gaismiņu. Ir jādomā pašam, kā sevi nodarbināt. Un, acīmredzot, daudziem bērniem mūsdienās, jo sevišķi tad, ja vecāki aizraujas ar dažādām “aktivitāšu” rotaļlietām ar baterijām, tas var būt sarežģīti – ko ar sevi iesākt tad, kad neviens (lasi- rotaļlieta) nepasaka priekšā, kā “pareizi” spēlēties. Ir jādomā pašam. Mūsu dēlēns tikmēr mierīgi sēdēja un pārkrāmēja koka klučus no viena trauka otrā pēc sev vien pašam zināmiem kritērijiem. Vērojot viņa darbības, arī apjukušais viesis pēc mirklīša pievienojās un centās atdarināt mūsu dēlu.
Savukārt, runājot jau par lielāku bērnu rotaļlietām, kāds no tētiem teica, ka mēs par tām izmetam baigo naudu, jo esam sapirkuši Lego. Priekš kam gan tādas dārgas mantas? Lieki teikt, ka meita pati svētkos parasti lūdz sev uzdāvināt jaunu Lego komplektu un mīļuprāt ar tiem rotaļājas, gan būvējot pilsētas un leļļu mājas pēc klāt pievienotajām instrukcijām, gan ļaujoties savai fantāzijai. Ar vīru tajā brīdī pasmaidījām un atbildējām, ka paies laiks un arī viņš, noteikti mainīs savas domas, jo bērni, atklājot Lego pasauli, noteikti to atzīs par gana aizraujošu. Katrā gadījumā, nekad neesmu nožēlojusi nevienu centu, kas izdots, nopērkot Lego (tos gan parasti pērkam, sagaidot veikalos atlaides), jo kvalitāte ir tik augstā līmenī, ka ar Duplo varēs rotaļāties arī jaunākais brālis, bet pēc tam, kad bērni no Lego būs jau izauguši (kas noteikti būs vien pēc daudziem gadiem), tos varēsim atdot citiem radinieku bērniem.
Labprāt uzklausīšu jūsu viedokli par rotaļlietu izvēli saviem bērniem. Vai arī Tu uzskati, ka, piemēram, Lego ir nevajadzīga naudas izšķiešana? Vai arī Tu esi novērojusi, ka mūsdienās, kad daudzas rotaļlietas pašas pasaka priekšā vienīgo un pareizo veidu, kā ar tām rotaļāties, bērniem ir grūtāk izdomāt, ko darīt ar tik vienkāršu lietu kā klucīši vai bumbas? Ar kāda veida rotaļlietām Tavi bērni rotaļājas biežāk – vienkāršajām, kurām pašiem jāizdomā pielietošanas un rotaļāšanās veids, vai arī ar “interaktīvajām”, kuras dzied, mirgo un kustās?
Man jau liekas, ka tā problēma ar skanošajām, spaidāmajām mantām pamazām pāriet. Veikalu sortiments kļūst arvien bagātīgāks ar tā sauktajām "attīstošajām mantām" - klučiem, puzlēm, veramajiem komplektiem gan no koka, gan plastmasas, līdz ar to, šādas mantas piemērojas dažādiem maku biezumiem. Domāju, pat ja vecāki neinteresējas par attīstošo mantu nozīmīgumu, tad to aktualitāte veikalos tos uzrunās 😀
Par Lego galīgi nepiekrītu, ka tā būtu izšķērdība - paši sev ar vīru pērkam gan Lego arhitektūru, gan citus modelīšus. Drīz pirksim arī meitai. Jau šobrīd asistēti iepazīstinam (1,5 g.v.).
No mantām viņai mājās ir ļoti dažādi varianti, jo lielāko daļu esam saņēmuši mantojumā ir dažas spaidāmās ar skaņām, bet laikam dominē attīstošās. Bija laiks, kad mazajai patika spaidīt podziņas, bet interese ātri noplaka, jo šāda tipa rotaļlietas ir ļoti vienveidīgas. Šobrīd viņai interese par mantu kasti apsīkusi, topā ir rūpes par leļļu bebīti, viņa vizināšana ratiņos. Un tīri labi patīk lielo pogu vēršana uz striķa, Čaka ielā ir lielisks attīstošo mantu veikaliņš, kur tās un vēl citas spēles un mantas var iegādaties.
Nedomāju, ka Lego naudas izmešana, gan pienāks laiks un arī mēs tādu pirksim.
Bet jāsaka gan, ka diezin vai tas puisēns pieradis tikai pie mantām ar skaņu, šeit drīzāk ir nostrādājis tas, ka mazais bija svešās mājās un tieši tāda pati manta viņam nav, vajag arī pavērot savus bērnus citur, diezin vai, ka viņi arī zinās uzreiz, ko darīt ar svešām mantām. Tas ir mans novērojums par manu bērnu citur un citiem bērniem pie mums, lai kāda manta būtu!
Arī mums mājās ir šāda tāda skanošā manta, bet nevajag uztvert, ka tamdēļ interese zūd par parastiem klučiem vai bumbām, lai gan mums dažas muzikālās mantiņas ir, kur jāieslēdz pašam, tad ir mums tādas dienas/nedēļas, kad viņas vienkārši stāv redzamā vietā mantu kastēs un mazā spēlējas ar citām mantām, tā sauktajām neinteresantajām mantām. Nav jau tik briesmīgi ka dažas "pareizās mammītes" domā, ka ja nu tās mantas ir, tad neattīsta neko, bērns vienkārši paspēlēsies kādu laiku un tad tā manta stāvēs malā, kā jebkura cita.