Gaileņu marmelāde ar āboliem

Šo recepti atradu jau pagājušajā gadā kādā spāņu saitā, bet tad nesaņēmos izmēģināt. Baidījos, ka atsauksmes, kuras bija ievietotas, būs stipri pārspīlētas. Šogad, kad meži mūs tiešām lutina ar sēņu pārbagātību, izdevās mazu drusciņu šo fantastisko sēņu atlicināt, lai pagatavotu marmelādi. Un nožēloju, ka neesmu to darījusi jau iepriekš. Zinu, ja tikšu vēl pie šīm mazajām dzeltenajām cepurītēm, mūsu majās atkal taps marmelāde, jo ora sastāvdaļa- āboli ir pašai dārzā.

Un tā, nepieciešams:

600 g gaileņu

3-4 āboli

200-300 g cukura(receptē gan bija minēti 400 g, bet mēs nemīlam saldu, tāpēc samazināju daudzumu).

Terēzei dikti patīk lietot manus virtuves svarus. Visu ko krāmē un skatās, kā mainās tā bultiņa. Pa abām nosveram sēnes, tad sagatavojam ābolus. Ja to dara ārā, jāuzmanās no lapsenēm, jo šobrīd tās ir pavisam trakas, it sevisķi, ja strādā ar saldām lietām.

Tīras sēnes liek katlā, pārber cukuru un ļauj pāris stundas atūdeņoties. Var ielikt jau ureiz arī kanēļa standziņu.

Kad laiks pagājis, izņem kanēļa standziņu un liek sēnes vārīties uz mazas uguns apmēram stundu, ik pa laikam noputojot. Tad liek klāt sagatavotos ābolus un vāra abus kopā vēl kādu pusstundu. Āboli būs izšķīduši, bet sēnes pavisam mīkstas. Var pārbērt kanēli. Liek tīrā burciņā un aizvāko, apgāž otrādi burku. 

Šo marmelādi var lietot ar mīkstajiem sieriem, ar pastētēm un gaļām, ēst tāpat uz maizes. Ļoti interesanta, savdabīga garša. Sātīga. 

Jau pirmajā vakarā uztaisīju bērniem apgrauzdētas maizītes, pārsmērēju brie sieru un pāri pārliku sēņu ābolu marmelādi. Ļoti garšīgi! Terēzei gan īsti pie sirds negāja. Bet šodien uzsmērēju viņai to vienkārši uz rīsu galetes, un viņa prasīja vēl. Tā kā viss atkarīgs arī no zvaigžņu stāvokļa:)

No sirds iesaku izmēģināt āo marmelādi. Būs kas neordinārāks, ar ko pacienāt savus mīļos.