FOTOGRĀFE MARIJA BAŠKO: Labā fotogrāfijā nozīme ir detaļām

17. Jun 2015, 00:02

Reiz martā man paveicās - strādāt kopā ar fotogrāfu Mariju Baško. Tik daudz apģērbu un ķermeņa kustību laikam man pie fotogrāfa nekad nav bijis.

Marija uztaisīja vieglu, bet izteiksmīgu make-up un uzreiz paziņoja, ka no manis prasīs patstāvīgu pozu maiņu. OOOOoo, tas laikam ir sapnis - tā es nodomāju, jo ļoti maz fotogrāfu meklē pozas, skatienus, biežāk vienkārši tiek fotografēts tas, kas ir!

Domāju - pietiks te pļāpāt, jāiepazīstina jūs ar Mariju!

www.marybashko.com

Marija, padalies, lūdzu, kad un kā tu uzzināji, ka tev ir fotografēšanas talants? Kā tu sevī to atradi?

Patiesībā, bija tā. Savu pirmo fotoaparātu "ziepju trauku" es kā jau vairums bērnu, saņēmu jau skolas gados. Sākumā neko īpašu nebildēju. Draugus, svētkus, un pēc tam kaut kā mani aizrāva šis process, mamma sāka pamanīt, ka jau piecos no rīta esmu istabā uz grīdas, ar mērķi tikt pie kā dabīga vai mokoties pie pirmā Fotošopa. Un tad mēs abas smīkņājām, ka tur kaut kas nav, kā vajag.

Pēc tam es iestājos datordizaina fakultātē, un tur jau sastāros ar obligāto disciplīnu, pie kuras piederējās arī fotomāksla. Tā nu sākās mans pats interesantākais process, jo pie stūres bija fotogrāfs Nikolajs Šelušenkovs, un tieši ar viņa palīdzību es pirmo reizi apzinājos, ka gribu kļūt par fotogrāfu, gribu saistīt dzīvi ar fotomākslu, un vairāk kā ar dizainu. Viņš visu laiku mani stūma uz priekšu, lika priekšā man uzdevumus, aizvien jaunus, un mērķus arīdzan. Bet es, savukārt, kā spītīga meitene, nevarēju atļauties tos nesasniegt.

Runājot par talanta attīstību kopumā, tad te, manupārt, milzīga loma ir cilvēkiem, kas ir ap mani.

Fotogrāfa līmenis ir atkarīgs no pareiza konstruktīvas kritikas balansa, attiecībā uz viņa darbiem, un tai pat laikā - publikai ir arī viņš jāpaslavē - objektīvi. Tāpēc, ka kritika vislabāk ļauj attīstīties, apgūt jaunas iemaņas, pilnveidot esošās. Pat veciem mākslas meistariem bija taisnība attiecībā uz to, ka labs mākslinieks vienmēr kaut mazliet nav apmierināts ar savu darbu.

Bet tai pat laikā, bez vajadzīgās uzslavas tava māksla var ciest, jo nebūs pašvērtējuma, zudīs vēlme un iedvesma, lai kaut ko turpinātu darīt.

Tāpēc, es uzskatu, ka dzīvē galvenais fotogrāfam ir pareizie cilvēki ap viņu, kas gan palīdz, gan iedvesmo, gan tajā pat laikā iesper ar zābaku pa pēcpusi, tā teikt, ja vajag.

Man patika, kā tu strādā, patstāvīgi mainot modeļu pozas - galva jāpagriež, rokas, kājas utt. Man ir tāds jautājums - ko tu meklē šajās kustībās, ko tu gribi atrast, noķert?

Vienkārši, es uzskatu, ka nav vienādu cilvēku, tāpat kā nav neglītu cilvēku, ir pareizi un nepareizi rakursi, gaismas izvietojums, kadrs utt.

Lai cik banāli tas neizklausītos, tomēr praksē tā arī ir, ka caur tevi iziet milzīgs skaits cilvēku, un tad tu sāc pamanīt kaut ko katrā no viņiem.

Tāpēc, strādājot ar klientu, es vienmēr cenšos atrast visas viņa labās puses, vai arī atrast tās, kuras viņš pats vēl nav pamanījis, vai arī - noslēpt kaut ko no problemātiskajām vietām.

Tie paši centimetri izšķir visu, un arī attēla noskaņa, emocijas, kas tiek nodotas caur foto. Ja analizē klasiskās mākslas piemērus, tad tur vienmēr ir tā pati likumu sistēma attiecībā uz ķermeņa stāju, kopējo kompozīciju utt., kas kalpo, lai nodotu tālāk kādu no emocijām.

Pie tam, manuprāt, labā fotogrāfijā visu izšķir detaļas. Veiksmīgs foto no neveiksmīga atšķiras dažreiz pat par centimetru paliekot roku tālāk citā kadrā vai par grādu pagriežot galvu.

Pastāsti, ko tev visvairāk patīk fotografēt, vai ir arī kas tāds, ko fotografē caur "negribu"? Parādi savus mīļākos darbus!

Cilvēki man - tas ir viss! Es sāku ar to nodarboties, jāsaka, dēļ cilvēkiem, tāpēc mana galvenā specializācija ir portretu foto. Man patīk komunicēt ar klientiem, censties izprast viņu vēlmes, meklēt, piemeklēt tēlus. Viss kadra apstrādes process no sarunas līdz pat fiziskai apstrādei sagādā man milzīgu prieku. Tāpēc, protams, mīļākie foto ir tie, kur klients ļauj man izbaudīt izvēles brīvību un paļaujas uz manu personīgo redzējumu, jo tieši tad arī dzimst paši neparastākie tēli.

Ļoti patīk visas mākoņainās sērijas. Laikam pēc maniem darbiem ir redzams, ka miglā, mākoņos mana elpa ir nevienmērīga. Patiesībā, tas vienmēr rada pasakainības efektu, nerealitāti, ko es tik ļoti vienmēr vēlos sasniegt. Pluss, - pats fotografēšanas process arī sniedz nereālu baudījumu. Visbiežāk tas ir 5-6 no rīta, kad ir kluss, mostas saule, migla, mākoņi... un tā ir īsta romantika.

Patīk baroka stila sērija. Kādreiz, samērā sen, man sagribējās aizdomāties par šo tēmu, un radīt sava veida interpretāciju.

Savukārt, caur "nevaru" vienmēr nākas fotografēt reportāžas. Reportāžas nav mana stiprā puse, jo tur viss vienmēr jādara ātri, bet man patīk padomāt par katru kadru, un radīt visu līdz pilnībai.

Pastāsti par fotosesiju veidiem, kādus piedāvā

Kā jau teicu, mana galvenā specializācija ir radošas individuālās fotosesijas. Bet vēl fotografēju:

modeļus
portfolio
promo sesijas
love story
kāzu foto
ģimenes un bērnu foto

Vai tu piekristu piedalīties un fotografēt dzemdībās, - gan dabīgās, gan ķeizargrieziena? Kas būtu tas, ko tu atteiktos fotografēt?

Interesants jautājums, par kuru nekad neesmu aizdomājusies. Bet, ja man piedāvātu, es visdrīzāk piekristu. Lai gan, man ne pārāk patīk reportāžas, tas būtu kas unikāls, un arī emocionāls notikums, no kura būtu grūti atteikties.

Bet tas, no kā es noteikti atteiktos - kara ainu fotografēšana, vai ziņu foto, reportāžas no notikumu vietas, jo tur ir pārāk daudz negatīva. Dzīvē jau tā ir daudz kas slikts, tāpēc, es domāju, ka mākslai ir jābūt kā gaišam laukumam. Jā, es zinu, ir cilvēki, kas dzīvo, pateicoties tam visam, un daudz ko arī tajā ir sasnieguši. Galu galā World Press Photo izstādes ir pasaulē vienas no apmeklētākajām, bet tomēr - man ar foto starpniecību, gribētos nest mieru, prieku, mīlestību un skaistumu pasaulē.

Esmu pamanījusi, ka bieži vien esi modeles lomā, tev tas patīk? Kādos gadījumos to dari? Parādi savus mīļākos tēlus!

Jā, es sāku vairāk ar modeles lomu, bet tas viss sanāca spontāni, nekad neesmu gribējusi par to kļūt. Vienkārši daļiņa tēlu vai ainas bija jau manā galvā, gribējās izjust un dažreiz man to vieglāk ir parādīt pašai, nevis izskaidrot citam cilvēkam. Bieži vien gribas izmēģināt kādas shēmas, precizēt pozas, tāpēc esmu saukusi draudzenes talkā un rīkojusi fotosesijas.

Ne pati mīļākā, bet viena no ekstravagantākajām, ko nācies attēlot ir Karaliene no Alises Brīnumzemē. Pietiekoši interesants bija viss rekvizītu radīšanas process, tāpat arī tērpu radīšana no nekā, tāpēc, ka mēs tad bijām vēl nabaga studenti, un foto budžets bija visai ierobežots.

Patīk foto pienā. Atkal paša procesa dēļ. Esmu redzējusi tādas fotosesijas daudzos žurnālos un nolēmu pamēģināt pati, kā tas ir - strādāt ūdenī. Rezultāts visai jautrs un pati metode praktizēta tiek joprojām uz modeļiem.

Bet, ja apskatāmies pēdējos darbus, tad viennozīmīgs favorīts ir latviešu rotu brenda Lucky CHameleon foto. Fotografēja Svetlana Mandrikova. Un te es vienkārši sevi sākumā nepazinu, un kārtējo reizi pārliecinājos, ka pareiza gaisma, leņķis - tie var radīt brīnumus.

Ar ko vēl aizraujies, izņemot fotografēšanu?

Man ļoti patīk gleznot. Tiklīdz kļūst siltāks, nelaižu garām izdevību izrauties uz plenēru. Īpaši patīk gleznot mūsu pilsētas ainas. Vecrīga ir vienkārši neizsīkstošs iedvesmas avots.

Tāpat, diezgan sen nodarbojos ar pilsētas pētniecību. Oriģinālvalodā to laikam sauktu par Urban Exploration. Pēc būtības, tā ir aizraušanās - apmeklēt dažādus urbanizētos un industriālos objektus. Piemēram, pamestas ēkas, sagruvušas rūpnīcas, raktuves, bunkerus, jumtus. Kopā ar šo aizraušanos tapuši arī vairāki foto žanri, kas saistīti ar tādu teritoriju fotografēšanu. Un arī ar to es aizraujos.

Nodarbošanās nav pati vieglākā un drošākā, jo dažkārt kāds nedrošs solis, pēc būtības, var būt arī pēdējais, bet adrenalīna sprādzines un nezināmā meklējumi vienmēr apdullina un liek iet uz priekšu. Neskaitot to, es vienmēr atrodu skaistumu un sava veida romantiku pamestajās ēkās. Tikai tādās vietās var redzēt cilvēka un dabas unikālā kopumu. Ēkas, kas nekad nav bijušas ideālas, noveco, padodas apkārtējās vides ietekmei, un rezultātā - gatava glezna, kurā redzams kroplības un skaistuma balanss. Bet daba ir pats talantīgākais mākslinieks, korozija, rūsa, sāls, noguluma ieži.. tas viss atšķiras, bet vienmēr sniedz apbrīnojamu harmoniju starp krāsām un faktūrām.

Neskaitot to, atmosfēra arī ir tas, kas tur atšķiras. Tiklīdz iekļūsti tādā vietā, tu esi kā citā pasaulē, kā pasakā, un kamēr tu tur esi, ikdienas problēmas, apkārtējā kņada tevi nespēj nekādi ietekmēt. Tāpēc var uzskatīt to par tādu kā alternatīvu atpūtai.

Vai tev ir savs fotogrāfs, pie kura vērsies, kad gribi pati savas bildes, vai ir kāds, kas fotografē tavu ģimeni?

Labs jautājums, uz kuru vēl pirms pāris gadiem, nebūtu varējusi atbildēt, bet jau tagad - varu. Vienkārši problēma ir tā pati, kas lielākajai daļai fotogrāfu - man ir savi kritēriji un prasības pret fotogrāfu, un dažkārt tās ir pārāk stingras. Tāpēc agrāk, kad man radās ideja personīgajai fotosesijai, es parasti organizēju visu pati, un lūdzu kādai no draudzenēm mani fotografēt, bet pēc tam jau fotošopā visu nogludināju līdz pilnībai. Un tikai tad biju apmierināta ar rezultātu.

Bet pirms kāda laika man palaimējās satikt fotogrāfu, par kura darbiem joprojām nebeidzu sajūsmināties gan kvalitātes, gan mākslinieciskuma, gan idejas ziņā - visas manas prasības ir pilnībā apmierinātas. Tā ir Svetlana Mandrikova. Viņa ir ļoti talantīgs kāzu un studijas fotogrāfs, un vispār - kā cilvēks vienkārši brīnišķīga. Tāpēc tagad, ja man ir kāda ideja pašai priekš savas fotosesijas, uzreiz pastāstu viņai, un zinu, ka ne tikai dabūšu, ko vēlos, bet arī obligāti būšu pārsteigta ar rezultātu.