Ērces atrodas visur - arī pilsētā un no "zila gaisa"

Šorīt notika tas, no kā baidījos visvairāk - uz savas meitiņas krūtīm atradu ērci.

Lieliskā garastāvoklī nolēmu doties rīta pastaigā līdz tuvējam lielveikalam pēc veļas mazgājamā līdzekļa. Nonesu ratus, pārģērbos un sāku ģērbt arī meitiņu. Novilku cepumiem noziesto bodiju un...atradu ērci! No sākuma domāju, ka tā ir blusa - lai gan mūsmājās, protams, šādu kustoņu, kā arī mājdzīvnieku, nav, tos atrast ir diezgan reāli. Taču, papētot tuvāk, sapratu, ka tā tiešām ir ērce. Vēl pavisam maziņa - mazs, melns punktiņš uz krūtiņām. Apkārt neliels apsārtums.

Sekundes laikā cauri galvai izskrēja miljons domu un sajūtu, rokas un kājas kļuva gluži mīkstas. Un tad doma:" Viņa ir Dieva mazākais eņģelis. Viņš viņu sargā. Viņai blakus ir neskaitāmi sargeņģeļi! Tādu brīnumu, tik dzīvespriecīgu, smaidīgu un mīlošu mazuli Dievs noteikti sargā!" Saņēmos un zvanīju Ievas vecmammai.

Jau pēc īsa brīža steidzāmies uz uzņemšanu. Visu ceļu Ieva priecīgi spiedza. Nonākot uzņemšanas nodaļā, satiku divas darbinieces. Pirmā, kura, reģistrēja meitas datus, raudzījās manī ar nosodījumu, izturējās auksti, gandrīz vai nepieklājīgi, un vēl noteica:" Gan jau paši vecāki ienesa!". Kas tā par attieksmi? Man jau tā sirds no krūtīm lec laukā, un rokas dreb. Mans pirmais bērniņš, mans lolojums! Neatceros, kad pēdējo reizi kādam tuviniekam atrada ērci, man pašai ērce piesūcās pirms daudziem gadiem - bērnībā. Kāpēc viņai? Kāpēc ne man...

Labi, ka otra māsiņa bija ļoti laipna un saprotoša. Ar savu silto smaidu viņa mani nomierināja, lēni un maigi izvilka ērci un paslavēja mani par pareizu rīcību. Uzreiz sajutos labāk.

Līdz uzzināju, ka ērci pārbaudīt jāved pašai, turklāt - uz Rīgu. Es turpmāko mēnesi būšu ar meitiņu viena, mums nav sava transporta. Vai tiešām valstij tik ļoti nerūp cilvēki, ka pat ērces nevar tikt nosūtītas ar slimnīcu starpniecību? Cik daudz ir tādu cilvēku, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar šo kustoni nogādāt līdz galvaspilsētai! Un tad rodas ielaistas un neārstējamas slimības... Vai man vienīgajai liekas, ka tas ir absurds?

Katrā ziņā, ērci es saglabāju. Tā atrodas stikla burciņā, cenšas tikt brīvībā. Velti. Taču miera manā sirdī nebūs, līdz tā netiks pārbaudīta. Tādēļ meklēšu un izsvēršu visus variantus, līdz atradīšu veidu, kā mazo mošķēnu nogādāt līdz laboratorijai.

Noslēgumā vēlos piebilst, ka pēdējās 3 dienas Ieva vienīgi ratos tika vizināta pa veikalu, tirgu un vienkāršā pastaigā, lai var pagulēt svaigā gaisā. Nekādu lauku, nekādas rāpošanas pa zāli vai ratu stumšanas cauri krūmiem. Jā, pirms tam ir bijušas reizes, kad meitiņa spēlējās zālē. Pēc tādas reizes vismaz viss būtu skaidrs. Bet tagad - ērce no "zila gaisa"...

Un nē - es nejūtos vainīga. Nav jau par ko. Ērce varēja būt jebkur, tik mazs kukainītis var paslīdēt gar acīm nepamanīts itin viegli. Turklāt es pēc katras iziešanas no mājas, pēc katras saskares ar soliņu pilsētā vai mēteļa novējošanās gar dzīvžogu drēbes nepārbaudu. Vai tad kāds to dara? Kas cits ir mazuļa pārbaudīša pēc dienas dārzā vai pašas drēbju apakates pēc, piemēram, sēņošanas. Taču citādi - ikdiena ir tik strauja... Visu vienkārši nevar izkontrolēt. Diemžēl.

Neaizmirstiet pārbaudīt mazuļus pēc saskares ar dabu! Un varbūt kādu lieku reizi pārbaudiet arī sevi. Vienkārši - lai drošāk.