Dažkārt neaizdomājamies par to, ka ar bērna paēdināšanu, uzturēšanu vēl viss darbiņš nav padarīts. Atvērts paliek jautājums - vai ar viņa psihisko labsajūtu viss ir kārtībā? Pētījumi rāda – psihiskās veselības problēmas, kas sākušās bērna un pusaudža vecumposmā, izteikti paaugstina risku sarežģījumiem arī pieaugušo vecumā.
- ņirgāšanās - arī interneta vidē
- izpalīdzības trūkums no klasesbiedriem
- spriedze un grūtības mācībās
Tās ir tikai dažas lietas, ar kurām bērns saskaras jau bērnībā. Un, kā zināms, dusmīgs bērns izaugs par antisociālu pieaugušo.
"Ja bērns jau agrīni uzrāda uzvedības problēmas, pastāv gana augsts risks, ka viņš arī pieaudzis sabiedrībā būs agresīvs un antisociāls," skaidro Latvijas Universitātes docente, psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Laura Pirsko, kura iesaistīta projektā par bērnu uzvedības problēmu intervenci "Stop 4–8".
"Tāpēc svarīgi jau agrīni sākt strādāt pie uzvedības problēmām – jo ātrāk tās sāk risināt, jo vieglāk ar tām tikt galā. Ja uzvedības problēmas sākušās līdz 10 gadu vecumam, tās, visticamāk, pašas nepāries. Taču samilzušas uzvedības problēmas izmaksā dārgi gan vecākiem, gan sabiedrībai – jo lielākā vecumā tās risina, jo vairāk jārēķinās ar to, ka atbalsta programmas ir dārgākas un mazāk efektīvas, bet pieaugušā vecumā cilvēki, kuriem bērnībā nav tikušas atrisinātas uzvedības problēmas, bieži nonāk slēgta tipa labošanas iestādēs, kurās valstij tie jāuztur."
Kā pamanīt uzvedības problēmas
- bērnam ir tendence būt dusmīgam
- ātri zaudē savaldīšanos
- ātri apvainojas
- mēdz uzvesties izaicinoši
- ignorē noteikumus
- kaitina vai vaino citus
- mēdz būt agresīvs – sit, kaujas, met vai plēš lietas.
Vecākiem ir nepieciešams atbalsts, lai pilnvērtīgi varētu audzināt bērnus. Piemēram, vecāki bieži izsīkst darbā un vienlaikus jūtas vainīgi bērnu priekšā, ka nespēj veltīt pietiekami daudz uzmanības bērnam. Vecāki bieži jūtas sociāli izolēti – vieni ar savām problēmām. Nereti valsts un pašvaldības institūcijas lielu uzmanību pievērš augsta sociālā riska ģimenēm, taču atbalsts vajadzīgs arī tiem vecākiem, kuri ikdienā nav sociālo dienestu redzeslokā.
Vai arī jums ikdienā jāsastopas ar bērna dusmu lēkmēm? Kā tiekat ar tām galā?
Māmiņu Klubs
Nu - dusmas tās ir cilvēcisku emociju izpausmes, BET dusmas nedrīkst izmantot kā argumentu vai ieroci.
Ja manas atvases ar dusmām mēģināja mani uz kaut ko pielauzt, tad aplauzās. Līdz ar to krāšņu un izteiksmīgu dusmu uzplūdi pie mums netiek novēroti. Pietiek, ja pasaka - Es esmu dusmīgs! Un mazais - esmu dusīgs! Tad es pajautāju - kāpēc dusma?
Sveiki! Raineram ir gads un 10 mēneši, viņš bieži dusmojas, bet tās nav lēkmes, vienkārši "grib uzkāpt mammai uz galvas". Tieku galā ignorējot!
Mazā meita, kam ir 2,5 gadi, reti, bet sadusmojas, ja kaut kas netiek ļauts. Bet par lēkmēm noteikti to nevar dēvēt. Vidējam dēlam gan kādu laiku bija novērojama izaicinoša uzvedība, dusmas par niekiem utt. Pazīmes, kas te jau minētas. Un tā kā iepriekš nekas tāds nebija manīts, tad tomēr pēc laika apjēdzu, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Meklēju, zondēju, beigās iesaiistīju skolas psihologu, un gaismā nāca tas, ka klasē viņu viens zēns nepartraukti apsmej. Tikām galā. Tā kā noteikti pēkšņām izmaiņām bērna uzvedībā, negulēšanām pa naktīm, somatiskiem traucējumiem kā galvassāpes vēdera sāpes, nevar atstāt bez ievērības. Bērna pēkšņām izmaiņām, negatīvajai uzvedībai noteikti ir kāds iemesls.