Atceroties savu bērnību, noteikti daudzi no mums var teikt, ka grāmatas bija vesela pasaule, kurā nozust un ceļot, nejūtot laiku. Pasakas, stāsti, teikas un dzejoļi, bez tā visa bērnība nebūtu bijusi īsta. Tāpēc atdzīvinot šīs jaukās sajūtas un emocijas, vēlams, lai arī mēs saviem bērniem lasītu, lai arī viņi piedzīvotu iespēju sajust visbrīnumainākos stāstus, kuri slēpjas grāmatu lappusēs.

Grāmatu lasīšana ir veids kā mēs varam palīdzēt bērnam attīstīt viņa valodiņu. Patiesībā, arī mēs – pieaugušie, šādā veidā bagātinām savu vārdu krājumu, jo ikdienas sarunvaloda nav tik krāšņa un bagāta kā literāri stāsti.

Vakara pasaciņas klausīšanās bērniem ir ļoti nozīmīga, jo tas ir laiks, kuru mēs – māmiņas pavadām kopā ar savu mazo, bērnam nav jādala mūsu uzmanība ar citiem. Un nav pat svarīgi vai mazajam ir tikai daži mēneši vai viņš jau runā un atpazīst burtus, mēs varam lasīt, jo bērnam ir nepieciešams laiks kopā ar mums. Un desmit minūtes pirms došanās pie miera mēs noteikti varam atrast savā saspringtajā dienas steigā.

"Herbe ar lielo cepuri"
Mana bērnības mīļāk grāmata bija Brāļi lauvassirdis 😀
Kopš iznāca atkārtotais izdevums, katru dienu lasu Rikikī (jau zinam abi no galvas katru vārdu, nedod Dievs, sajaukšu) 😃
Bet vispār manam dēlam ir ļoti plašs mīļāko grāmatu klāsts, pirmā mīļākā grāmata bija ap 70-tajiem gadiem izdotā Ābece.