16.04 12:30-14:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 7
Cik ļoti bērni maina skatījumu uz dzīvi
20. Jun 2014, 14:17
zacc
zacc
Sagribējās parunāt par to, vai un kā bērni maina skatījumu uz dzīvi. Kādreiz raudzījos skeptiski uz tekstiem "ak, pēc bērna esmu kļuvusi par pilnīgi citu cilvēku", jo tiešām nesapratu, kā tas tā var būt. Tagad domāju, ka gluži par citu cilvēku neesmu kļuvusi, bet uz vairākām bērnkopības un bērnaudzināšanas lietām gan skatos diametrāli pretēji nekā kādreiz.
Toreiz: ko, vai tiešām zīdīt var un pat kāds iesaka ilgāk nekā 6 mēnešus? Nu labi, gadu, bet pēc gada? Tiešām??
Tagad: zīdīšu līdz 3 gadiem, ja pats ātrāk neatteiksies. Ilgāk gan nē.
Skatos uz savu gadu un 3 mēnešus veco bērneli - nu bēbis kas bēbis, ok, saprot gandrīz visu, ko saka, zobi 9, staigā, prot pats padzerties un kaut ko citu ēdamu arī mutē iebāzt, bet visādi citādi tas mammas piens ir tik svarīgs, ka to tagad noņemt būtu liels šoks. Un noteikti grūtāk arī man, jo tad nāktos vairāk domāt par dažādām kopīgām nodarbēm. Tagad bērns pārsvarā rosās pats, ik pa laikam paprasa krūti, un dodas atkal šiverēt.
Toreiz: mājdzemdības? Kādas šausmas! Kāda atpakaļrāpulība!
Tagad: pilnībā atbalstu (lai gan pati diez vai saņemtos). Pilnīgi saprotu, kāpēc sievietes to izvēlas.
Tagad: pilnībā atbalstu (lai gan pati diez vai saņemtos). Pilnīgi saprotu, kāpēc sievietes to izvēlas.
Toreiz: bērnam paliks gads, noteikti skriešu palēkdamās atpakaļ uz savu mīļo darbu. Gads - tas tak jau liels bērns!
Tagad: žēl, ļoti žēl, ka šis skaistais ik dienu kopā būšanas laiks beigsies. Nu saprotu, ka principā līdz divarpus-trīs gadiem bērnam tiešām ir vajadzīgas mājas un vecāki...
Tomēr darbavietu zaudēt atļauties nevaru, ilgtermiņā tas nenāktu par labu ģimenei kopumā. Par bērnudārza rindu PRIECĀJOS, ka šogad tā mums nepienāks, jo manam pusotrgadniekam būtu ļoti grūti iekļauties bērnudārza režīmā un, baidos, ne ar ko labu tas nebeigtos. Reizē arī bēdājos, jo nezinu, ko darīt. Aukli meklēju, meklēju, bet pagaidām neveiksmīgi :( Ai, kaut kur ir sajūta, ka risinājums atradīsies, lai gan šobrīd nav nekādas nojausmas, kur un kāds.
Toreiz: šausmas, zīdainis? kā vispār iespējams saprast, ko viņam vajag, kā viņu nomierināt (jo, kā zināms, zīdaiņi nemitīgi brēc!), man noteikti piemetīsies tā depresija, netikšu galā...
Tagad: ak, kur palika tas mazais bumbulītis, kas tikai grozīja acis, gulēja, ēda un kakāja, un varbūt dažreiz paraudāja, kad vēders apsāpējās? Tagad ir mazs šefs, kas soļo tur, kur acis rāda, un grib sasniegt to, ko grib. Tostarp parakņāties pa parka miskasti. Un, ja mamma ņem opā un nes prom, met vēderu gaisā un dusmīgi kliedz. Vienalga, kur mamma aiznes, atpakaļceļu uz miskasti sameklē un neatlaidīgi dodas atkal tās virzienā. Līdz parādās redzeslokā liels suns. Utt. Ja es pagājušovasar mierīgi lasīju grāmatu uz soliņa, kamēr bēbis kulbā čučēja, tad tagad riktīga izkustēšanās.
Vēl nesen: ak, galīgi nav laika mājas kārtošanai, mazajam vajag uzmanību, tad atkal miegu negribas traucēt trokšņojot.
Tagad: nesaprotu, kur iepriekš bija problēma. Tagad vienkārši grūti saskatīt jēgu kaut ko vispār kārtot, jo bērns nemitīgi pārvieto visu, ko vien iespējams pakustināt.
Esmu 10. dienu viena ar mazuli dienu un nakti (vīram komandējums), nu jau uz beigām bija tā, ka tiešām bija galīgi vienalga par piedrupināto grīdu un to, ka nekas nestāv tam paredzētajā vietā. Kronis visam vēl bija vakar, kad palaidu pirms vannas padzīvoties ar pliku dibenu un viņš pēkšķi izdomāja... pakakāt. Deviņos vakarā! Nekad tā nav darījis! Rezultātā berzu paklāju un apmēram 1/3 bērna tīro drēbīšu, kuras bija izvilktas no kastes, nācās likt veļasmašīnā. Šorīt kritiski paskatos apkārt, nu šausmas - guļamistabā mētājas blendera "galva" (vakarā lepni atvilka aiz vada, man vairs nebija spēka nekur iet, aizmigu reizē ar mazo), vannā ir iemesta kurpe, dzīvojamā istabā puse virtuves piederumu, virtuvē savukārt matu suka un salvešu paciņas, kas izvilktas no vannasistabas skapīša. Visās malās krāsainas bumbiņas. Karikatūra, ne miteklis. Tā nu rīta cēlienu abi dūšīgi strādājām pie kārtības ieviešanas.
Kā bijis jums, vai bērna piedzimšana ir krasi mainījusi kādus jūsu uzskatus par dzīvi?
Bērna ienākšana mūsu dzīvē mani ir mainijusi uz visiem 100. Piekrītu visam augstākminētajam izņemot mājdzemdības. Bet šoreiz ne par to runāšu vai diskutēšu.
Smaidu un smejos, par to kārtību, jo liekas, ka citē mani. Man vakar pusnaktī vēl jaunkundze (tas pats vecums, kas jums) rosījās, vecāki jau gultā. Neatceros kā tas beidzās, bet no rīta puses ejot uz wc, gultas gājalī, uz tīrā palaga bija sanesti vairāki ielas apavi.
ja viss mainijies loooti...tikzel ka virs nesaprot.....
Mans atklājums pēc bērnu piedzimšanas - 5 minūtes ir patiešām liels laika sprīdis un tajā var paveikt uh cik daudz.😃
Jā šis tas ir pamainījies gan - piemēram, lai es ar bērnu kopā gulētu, kādas muļķības, priekš tā viņam gulta domāta. Tagad - Ooo cik mīļi, ka tas mazais rupucis pieglaužas klāt un prasa pakutināt punci (puišelim 3 gadiņi un šausmīgi patīk, ka ar pirkstu galiem pabraukā pa punci, muguriņu, mēs to saucam par - pakasi/pakutini man punci/muguriņu u.t.t.) Vispār šausmīgs ieradums, es arī savos 25 gados mēdzu tā vīram vai mammi uzbāzties 😃
Vai - nē es viņam neļaušu darīt to un šito, viņš darīs tā kā es teikšu, tad tagad viss ir "nedaudz" savādāk 😃
Un tā jau var turpiunāt ilgi.
Mums šobrīd viens no kuriozākajiem gadījumiem bija brīdis, kad liku novilkt apvaus un nolikt vietā, es ļoti pabrīnījos, kad zandeles atradu virtuvē uz ēdamgalda. Vai vēl nesen piekakāja pampi un nez kādā veidā bija pats iekāpis vannā, novilcis pamperu un sataisījies mazgāt sev dibenu😃 Pa brīžam jau uznāk tāds moments, ka nezinu smieties vai raudāt...