06.08 16:00-17:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Nu jau kādu laiku mūsu trīsgadnieks sācis izrādīt savus niķus un stiķus, ja kaut kas netiek izdarīts viņam pa prātam sākas histērijas, kliegšanas un vāļāšanās pa grīdu. Kāpēc bērns tā rīkojas? Kopš bērna dzimšanas esam centušies viņam radīt drošības sajūtu, lai viņš apgūtu spēju sevi kontrolēt un regulēt savas emocijas. Bet laikam nekas no tā nav sanācis. Pirmais bērns, gribējās visu izdarīt perfekti., bet… Izrādās neviens un nekas nav perfekts. Vecāku galvenais uzdevums ir audzināt savu bērnu ar mīlestību un pacietību, darot lietas kopā, uzticot un mācot paveikt dažādus darbiņus un pienākumus mājās, uzņemties rūpes par sevi un citiem atbilstoši savam vecumam un spējām. Mums vecākiem bērnus jāiedrošina un jāatbalsta, lai bērns iemācītos uzņemties iniciatīvu un atbildību. Psihologi apgalvo, ka ikvienam bērnam nepieciešama disciplīna – lai viņš šajā pasaulē justos droši, lai varētu pilnvērtīgi attīstīties, lai palīdzētu iemācīties atšķirt labo no sliktā, lai apgūtu morāles principus un sociālās prasmes. Arī profesors Tomass Likona, grāmatas Bērna audzināšana autors, uzskata, ka disciplīna jeb zināmu ierobežojumu noteikšana ir ļoti būtiska bērna attīstībā. «Iedomājieties, cik brīnišķīgi būtu, ja jūs varētu izaugt mājā, kurā nekad nekas netiek aizliegts. Tā būtu pasaka. Bet, kad pienāktu laiks pārcelties īstenībā, jūs pārdzīvotu šoku. Reālajā pasaulē ir daudz dažādu likumu un noteikumu, kas cilvēkiem jāsaprot un kuriem jāpakļaujas.» Psiholoģe Undīne Bušmeistere uzsver, ka disciplīna (tāpat kā jebkuri likumi sabiedrībā) ir nepieciešama, lai nebūtu haosa – tā padara vieglāku dzīvošanu un ģimenes ikdienu. Un otra ļoti svarīga lieta ir bērna drošība.
Bērnam vismaz ir jāizprot - kas tas ir - disciplīna 😀 Bērnam, protams ir jāaug, jāattīstās, jāpēta apkārtējā vide, tostarp arī vecāku pacietības mērs 😃 Es savējiem ļāvu arī uzdauzīt pa punam un dabūt pa zilumam izpētes procesā, bet tomēr paturēju redzeslaukā, lai nenotiek kas fatāls. Paralēli izpētes procesam iet arī drīkst - nedrīkst, var - nevar jēdzienu izpratne. Bērnam ir jāizprot , ka ir lietas, ko var darīt vienā vietā, bet nevar darīt citā, ka ir lietas, kuras pilnīgi galīgi nedrīkst utt. Tā kā man tagad mājās ir tīnis un 4gadnieks, tad varu teikt lūk ko - ja bērns no bērnības ir izpratis pieļaujamības robežas un vecāki ir bijuši gana konsekventi, tad tīņa vecumā nav nekādu kreņķu.
Patiesībā, viens no bērnu uzvedības stūrakmeņiem ir vecāku spēja būt konsekventiem.
Ļoti labi teikts. Vispār esmu ievērojusi, ka jums ir ļoti labi un trāpīgi komentāri.
Man jau vispār šķiet, ka 1. bērns ir savā ziņā tāds kā izmēģinājumu trusītis, jo attiecībā uz 2., 3. utt. tomēr ir kaut kāda nojēga ko gaidīt un kā varētu rīkoties.
Pirmo bērnu audzinājām stingrā disciplīnā un paši sevi diezgan lauzām, lai noteiktās robežas tāda būtu katru reizi, arī svētkos vai pie traka noguruma. Otrajam bērnam ļaujam augt pašam, neko īsti neierobežojot, neliekot vecumam atbilstošus sodus par kaut kādiem pārkāpumiem u.tml. Patiesībā uz šo brīdi neredzu atšķirību savos bērnos, tikai tas, ka mēs kā vecāki esam mierīgāki, jo nav nemitīgi kaut kas jāievēro un jāmocās 😃
Bērnam piedzimstot nav zināšanu par to, kas labs-ļauns, nepieciešams -kaitīgs, drošs - bīstams un taml. Tāpēc dodot bērnam visatļautību, bet nedodot pamatu un kritērijus, atliek tikai viens - pārbaudīt ar eksperimenta metodi, bet diez vai vecāki būs gatavi atļaut bērnam izkāpt pa 5 stāva logu, lai pats saprot, ka tā nedrīkst.....