Bērndārznieka dienasgrāmata - pirmā nedēļa nu aiz muguras

Labdien, dāmas

Kā jau pagājušajā nedēļā šeit tika izziņots, esmu uzsācis savas darba gaitas. Nu, tā mamma katrā ziņā apgalvo, sakot, ka mums tagad katram savs darbiņš darāms.

Kā tad pagāja šī mana pirmā darba nedēļa? Nu, jāsaka godīgi, ne tā kā mamma bija plānojusi. Bet ko lai dara, dzīve tāda! Un te nu tas ir, 2.jūnija rīts, pirmdiena, kad viss vēl ritēja pēc plāna – svētku apģērbs, ziedi. Par tiem ziediem man jāsaka tā, skaidrs, ka ziedi tas ir labi un sievietēm tie patīk, bet saprotiet mani pareizi, nu nav mans sapnis ar tiem staigāt pa ielu. Un mamma to nesaprot! Nācās nedaudz pacelt balsi un izspiest asaru, lai viņa liktu mani mierā. Tāpat, es nesaprotu, kādēļ mamma pirka man jaunus ratus, ja uz darbu man jāiet kājām? Tas kāds izturības pārbaudījums, vai vienkārši slinkums tos ratus stumt? :)

Un te jau viņš ir, mans bērnudārzs! Oi, mana darba vieta. Pats atveru vārtiņus un droši dodos uz durvju pusi. Mamma nopīkstina balto plastmasas gabalu un durvis atveras. Forši. :) Ieejam priekštelpā un tur ... man pašam savs skapītis, ar manu vārdu uz tā. Saliekam tajā līdzpaņemtās mantas, paņemu mammu pie rokas un vedu uz savu darba kabinetu. Oho! Te uz durvīm vēl viens uzraksts – Puķu bērni. Nē, nu kolosāli! Kas tām sievietēm ir ar tām puķēm? Ja es džekiem stāstīšu, ka esmu puķu bērns, viņi taču .... Nē, to es labāk nevienam neteikšu, nesapratīs. J Atveru durvis un tur priekšā manas smaidīgās audzinātājas, kā arī bariņš raudošu mazuļu. Skatos uz viņiem, uz mammu, atkal uz bērniem un nesaprotu vai man ar tagad raudāt, vai tomēr nē!? Nolemju, ka šodien iztikšu bez raudāšanas. Tā nu es paliku, lai sapazītos ar saviem „cīņu” biedriem, kā nekā būs mums kopā jāpavada garas stundas un vairāki gadi. Mūs garšīgi pabaroja, ļāva spēlēties un tad audzinātājas izdomāja likt mūs gulēt. Nē, nu man nekas nav pret gulēšanu, bet ja mani sāk izģērbt sieviete, kas nav mana mamma, tad es protestēju. Nepagāja diez ko ilgs laiks, kad pa durvīm ienāca mamma! Sen neesmu bijis tik priecīgs viņu redzot. :)

Otrajā dienā viss jau bija daudz mierīgāk un vienkāršāk, arī ar gulēšanu. Jo izrādās, mamma ar audzinātājām bija sarunājušas nelielu viltību – likt mani gulēt ar visām drēbēm. Un te man jāatzīst, tas nostrādāja.

Šajā nedēļā es piedzīvoju arī savu pirmo nervu sabrukumu ar visām no tā izrietošajām sekām, sliktu dūšu, caureju un temperatūru. Trešdiena sākās pavisam parasti un nekas neliecināja par to, ka mammai manis dēļ nāksies „pasvīst”. Jau ap pusdienas laiku sajutos nelāgi, garastāvoklis nekāds un visu laiku velk uz raudāšanu. Turos lai neraudātu, bet cik tu cilvēks ilgi tā turēsies? Labi, ka mamma atnāca laicīgi un viņu redzot sāku raudāt aiz laimes. Visa jautrība sākās vakarā, kad ne no šā, ne no tā pēkšņi kļūstu karsts. Jā, mamma apstiprina, man ir temperatūra. Iedod man tās garšīgās zāles ko mutē iepūš ar tādu kā caurulīti un dodas virtuves virzienā. Man uzreiz skaidrs, tur taps zālīšu tēja. Uz to manai mammai ķēriens. Bet tā temperatūra kā nekrīt, tā nekrīt. Paralēli tam mamma cītīgi sarakstījās ar Pētera mammu, lai apspriestu labākās ārstēšanas metodes. Viss jau būtu bijis labi, tikai kāpēc tā remdenā duša un mitrais dvielis nakts laikā bija nepieciešams?. Nezinu kā mammai, bet man pēc tādas nakts ir kauns kaimiņiem acīs skatīties. Kā vēlāk noskaidrojās, mammai mājās nebija nepieciešamās zālēs, bet tās, kuras bija, man nelīdzēja, tāpēc duša un dvielis. Tas esot palīdzējis man neizkalst. Nu, lai nu tā būtu. Katrā ziņā, mamma no rīta vien nosmējās, ka bērni ir dzīves laime, jo kā citādi viņa savos 30+ uzzinātu, ka vēl var tā mierīgi negulēt visu nakti un labi izskatīties. :)

Bet cik forša bija ceturtdiena. Sen mēs ar mammu nebijām tā divatā pavadījuši dienu – guļot gultā un darot neko. Darbā es, protams, paņēmu brīvdienu. Piektdien mamma bija ieplānojusi sev šopinga dienu, esot jānopērk mums abiem kurpes un vēl šis, tas. Eh, diemžēl nekā daudz no tā neizdevās, jo man, attiecībā uz piektdienu bija citi plāni. Galu galā, tā taču īsā darba diena. :)

Visā visumā, nedēļa nemaz nebija tik slikta. Arī mammai izdevās kaut nedaudz atvilkt elpu, jo kā izrādās, pēdējo reizi tā vienkārši vienatnē atpūtusies viņa esot tālajā 2012.gadā un pēdējais atpūtas datums esot bijis 19.decembris. Hmmm... interesanti gan, tas taču ir pāris dienas pirms manas dzimšanas.

Nedēļas ieguvumus un zaudējumus tā īsti vēl neesmu aprēķinājis. Neesmu vēl īsti sapratis tas darbs man patīk, vai nē. Bet viens ir skaidrs, nekas cits kā vien pielāgoties situācijai man neatliek.

Lai jauka svētdiena!

(Eh, rīt atkal uz darbu!, labi, ka abiem ar mammu. :) )

Elis un Kristīne