Asfaltētā bērnība

Nē, tas nav stāsts par manu bērnību – es uzaugu starp koši dzeltenām pienenēm, zaļiem zāles stiebriem un zilām rudzu puķēm. Līgo vakarā ar mammu devos lasīt Jāņu zāles, bet Ziemassvētkos rotājām eglīti no tuvējā meža. Atceros sautējumus no pašaudzētiem dārzeņiem, melno zemi aiz nagiem pēc ravēšanas un skābēto gurķu mucas pagrabā. Man bija krāšņa lauku bērnība.

Bet manai meitai tādas nebūs. Mēs neplānojam dzīvot laukos, arī omīšu, kas sagaidītu lauku viensētā ar svaigi slaukta piena krūzi mums nav. Ziemā, kad sniega sega visu un visus padara šķietami vienādus, dzīve pilsētā liekas “siltāka”, un nav šīs sajūtas, ka tā kaut kādā veidā būtu savādāka vai peļama.

Taču, tiklīdz saulīte pie debesīm uzkavējas arvien ilgāk, un apvārsnis iekrāsojas zaļš, es gluži nemanot sāku ilgoties pēc laukiem – dabas, klusuma, svaiga gaisa un miera. Šogad, kad manā klēpī sēž zinātkārs mazulis, kuram viss liekas īpašs, saistošs un brīnumains, mana vēlme pēc “tīrā” un dabīgā tikai palielinās. Ir sajūta, ka samaitāju savu bērnu, rādot uz mašīnām un ceļa zīmēm, nevis pakalniem un raupjiem koku stumbriem.

Nē, dzīvei pilsētā nav nekādas vainas. Tieši tādēļ šeit dzīvoju – man patīk straujais dzīves temps, burzma, pieejamība, līdzeni trotuāri un sakārtotība. Taču nereti man ir sajūta, ka šeit jūtos tik labi, jo jau esmu paspējusi “izārdīties” laukos. Es esmu saņēmusi visu, ko sniedz šāds dzīvesveids, liekas, tas mani ir darījis labāku, bagātāku, zinošāku, patstāvīgāku…tīrāku!

Es gribētu, kaut varētu savai meitai dāvāt tādu pašu bērnību! Netīrību, brīvību un sārtus vaigus!

Tik ļoti gribu ticēt, ka pilsētas bērni nav “apdalīti”, ka arī viņi izaugot var teikt tāpat kā es – man bija brīnišķīga bērnība! Gribu ticēt, ka plastmasas rotaļlaukumi ir tikpat saistoši un aizraujoši kā grāvji, ka klasītes uz asfalta paliks tikpat dziļā atmiņā kā skriešanas sacensībām cauri nātru laukam. Ka kucēns liks bērnam mīlēt un priecāties tāpat, kā kazlēns un cālīšu bars. Gribu cerēt, ka trauku mazgāšana mācīs patstāvību, kā to māca siena sagrābšana ar apziņu, ka lopiņiem ziemā vajadzēs ēst.

Katrā ziņā, tiklīdz parādīsies šāda iespēja, mēs izbrauksim no pilsētas – uz mežu sēņot, uz jūru peldēties, uz pļavu pēc ziediem. Es darīšu visu, lai meitiņa iepazītu un iemīlētu dabu arī tad, ja vakarā atgriezīsimies dzīvoklī pilsētas centrā. :)

P. S. Bildē ir mana meitiņa - vakar viņas pirkstiņi pirmo reizi iepazina zālīti. :) Vērojot viņas sajūsmu, radās šādas pārdomas. :) Un tomēr - mūsu vecmammai ir mazs dārziņš pilsētas nomalē. Mazs stūrītis, kurā var aizmirst to, ka vien dažus metrus tālāk braukā "fūres". :)