Ārpus mājas!

Soctīklu ēras laikā cikvēki ir aizrāvušies ne tikai ar savas dzīves atspoguļošanu, bet arī ar konkursu “šerošanu”.  Un es varētu pat saderēt, ka 80% no visiem, kas piedalās konkursos ir māmiņas, kuras pašlaik atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumos. Jā, jā, arī es esmu viena no viņām. Bet kāpēc gan nepiedalīties konkursos, ja tiešām ir reālas izredzes laimēt?! 

Tieši piedaloties konkursos, mēs ar draudzeni Jutu, laimējām mūsu mazajiem cukurzirņiem bezmaksas fotosesiju BAMBI RĪGA Modeļu aģentūras datu bāzei.

Tā kā mēs esam atraktīvās mammas, tad tik nolikām datumu un laidām ar mazajiem bildēties. 

Īstenībā bija tiešām forši. Bildes ir izcilas. Domāju, ja mēs nebūtu kopā laimējušas šo fotosesiju, bet piemēram es viena pati ar Oliveru, tad šis pasākums nemaz nebūtu tik foršs. Tā kā bijām kopā, tad bija nepiespiesti, brīvi un bez satraukumiem. Kopā tomēr ir jaukāk un drošāk - es pat teiktu. 

Oliveram vispār pašlaik ir tāds “mammītes” periods, kurš izpaužas esot tur, kur ir vairāk bērnu un svešu cilvēku. Arī fotosesijas sākumā viņš nepakam negribēja palikt viens uz zemes. Vajadzēja turēties pie manis. Bet tad kaut kā mums izdevās viņu apradināt un viņš piekrita sēdēt viens pats krēslā. 

Visvairāk laikam mani satrauc viņa jūtīgums. Ja kāds bērns skaļāk ierunājas savā valodiņā, vai sāk raudāt, Olis momentā nobīstas un arī sāk raudāt. Es ļoti ceru, ka tas drīz pāries, jo tomēr šis kā reiz ir tas vecums, kad mūsu mazie viss aktīvāk pļāpā. Un uz katru šādu iesaucienu reāģēt ar raudāšanu - ir diezgan traki. Pārāk liels stress mazulim. Bet šoreiz ne par to tik daudz. 

Pēc mūsu izdevušās fotosesijas, kopā ar mazajiem devāmies uz Brančotavu “Spārnos”. Sākumā bijām satraukušās, kā nu tagad būs. Vai mazie uzvedīsies labi? Vai viņiem tur būs ko darīt? Jo šī bija pirmā reize, kad abas ar mazajiem esam gājušas uz šādu iestādi. Iepriekš bijām, kad bērni bija vēl pavisam mazi. Bet nu jau tomēr lieli. Rāpo uz visām debess pusēm un protams grib arī ēst visu to pašu ko ēdam mēs - mammas.

Viennozīmīgi varu teikt- vecākiem ļoti draudzīga vietiņa. Mazajiem bija pašiem savs spēļu stūrītis. Arī ēdiens bija tāds, ko droši varējām dot mazajiem nogaršot no mūsu šķīvjiem. Attieksme no restorāna meitenēm arī bija fantastiska! 

Kopumā mēs ļoti jauki pavadījām laiku. It nemaz nebija apgrūtinoši ar bērniem atrasties restorānā, drīzāk tieši pretēji. Esot tur ar bērniem, brančošana bija tāda krietni sirsnīgāka! Kā saka Juta - “iet tieši uz sirsniņu!”