Antons Georgs Grauds: Kā es varēju piedzimt?

Antons Georgs Grauds ir mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Mārtiņa Grauda dēls. Antonam ir desmit gadi, un viņš gribētu savā dzīvē saņemt vairākas Vilhelma Purvīša balvas. Antonam ļoti patīk likt LEGO un braukt ceļojumos, bet viņš atzīst, ka visu laiku izklaidēties nevar – nepieciešams arī mācīties, lai neizaugtu par dumiķīti. Ikdienā Antons sev uzdod daudzus eksistenciālus jautājumus, jo nesaprot, kā tieši viņš varēja piedzimt un kas notiks pēc nāves. Arī Dieva eksistenci Antons nav līdz galam izpratis, bet viņu vairāk interesējot Austrumu dievi. Intervijā Antons stāsta par šīm pārdomām un parāda savas LEGO instalācijas. Ar Antonu sarunājās Kristaps Bricis un Ilmārs Šlāpins. Video - Andrejs Strokins.

Par ko tu gribētu kļūt?

Sākumā es gribēju kļūt par pārdevēju un pārdot dažādas pašdarinātas lietas no kartona. Tad es gribēju būt arheologs. Vēlāk es gribēju būt ģeologs, bet es uzzināju, ka ģeologam ir tikai jārokas un jāmokās sviedros, tāpēc pārdomāju. Gribēju būt arī dakteris, bet uzzināju, ka dakteriem ir ļoti daudz un ilgi jāmācās. Tagad es nezinu, kas es īsti vēlos būt.
Kaut gan es nemaz neesmu tik mazs, man ļoti patīk LEGO.

Tev patīk radīt jaunu LEGO pasauli vai vadīties pēc instrukcijas?

Labāk patīk pašam izdomāt un uztaisīt.

Varbūt tu varētu būvēt īstas mājas un plānot pilsētas?

Būt būvnieks?

Vai arhitekts.

Nu, nē, es ne pārāk tādu darbu gribētu. Es gribētu tādu vieglu darbu, kas man ļoti patīk, un par to varētu nopelnīt daudz naudas. Es labāk gribētu būt tāds slavens.

Kāpēc?

Ja es būtu slavens, visi mani zinātu. Man patiktu būt slavenam.

Tu gribētu būt slavenāks par savu mammu?

Es gribētu būt tikpat slavens kā mamma. Un kaut kad dabūt Purvīša balvu. Vai Purvīša balvu var dabūt tikai vienu reizi?

Man šķiet, ka var vairākas. Tu gribētu vairākas?

Jā. Ir bijušas tikai trīs Purvīša balvas. Mana mamma dabūja pirmo Purvīša balvu, otro dabūja kāds cits, bet trešo dabūja mans patēvs, manas mammas tagadējais vīrs.

Un tu gribētu dabūt visas pārējās?

Jā.

Vai tu gribētu būt viens pats pasaulē?

Ne pārāk, nē. Tas būtu garlaicīgi, jo nebūtu neviena, ar ko parunāties, un arī nebūtu neviena, kas mani intervē.

Kā tev šķiet, vai visi domā tāpat? Vai tomēr ir cilvēki, kuriem patīk palikt vieniem?

Varbūt dažiem patīk palikt vieniem. Ja ir viens, var ielauzties visās bankās, bet vienam jau no naudas nav jēgas.

Vai ir kaut kādas lietas, kurām pasaulē nav jēgas?

Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc cilvēkiem patīk pīpēt.

Kas vēl ir tādas lietas, ko cilvēki dara, lai gan nevajadzētu?

Nu, vēl ir narkomāni – viņi kaut ko šņauc, tad viņiem tas iepatīkas un viņi to dara arvien vairāk.

Kas notiek ar šiem cilvēkiem?

Viņi ātrāk nomirst.

Tev ir bail no nāves?

Man ir ļoti bail no nāves, jo es nezinu, kas notiks pēc tam, kad es nomiršu. Vai es nonākšu debesīs, vai arī nekas nenotiks...

Kur tu biji pirms dzimšanas?

Man šķiet, ka es biju maziņa molekuliņa vīrieša dzimumorgānos.

Tev patīk labāk zinātnisks skaidrojums, nevis pasakas par stārķiem vai kāpostiem?

Nē, es domāju, ka bērniņš piedzimst sievietei. Bet ir daudz visādu stāstu, piemēram, ka tētis atrod bērnu alus kausā – vai arī, ka atnes stārķis.
Man vispār ir tāds jautājums, kāpēc es esmu es? Es zinu, ka vīrieša dzimloceklī ir ļoti daudz dzīvībiņas, kas ienāk sievietē, un tikai viena piedzimst par bērniņu. Es nesaprotu, kā tieši es varēju piedzimt.

Tu domā, ja gadītos kāda cita sēkliņa, tu būtu citādāks?

Man šķiet, ka es tad nebūtu, bet būtu kāds cits.

Bet no tevis teiktā var saprast, ka tev obligāti bija jābūt.

Jā, to es arī nesaprotu – kā es varētu nebūt, bet būt kāds cits.

Avots: www.satori.lv