Atpirkties no bērna ar materiālām lietām: JĀ vai NĒ

Gaidot bērniņu, mums katrai veidojas savs priekšstats par to, kāda māmiņa es vēlos būt, taču bieži vien mūsu uzdevumu latiņa, kuru uzstādām, ir stipri augstāka, nekā mēs patiesībā spējam sevi realizēt un tad sagrūst ilūzijas un ir sajūta, ka neesam labas mammas. Konsultē ģimenes psihoterapeits Aina Poiša.

„Visgrūtāk ir iemācīties būt pietiekoši labai māmiņai un pārstāt sevi vainot,” uzskata psihoterapeite. „Šos priešstatus māmiņai vajadzētu pielāgot atbilstoši situācijai un pateikt sev,ka ir tiesības mācīties un ja cilvēks mācās, tad attiecīgi arī kļūdās. Un bērnam tas ir pat saprotams un vajadzīgs, ka viņam ir dzīvs cilvēks, nevis teorētiski uzbūvēta vislabākā māmiņa pasaulē, kurai nekas nedrīkst noiet kaut drusciņ greizi.”

Un greizi mums patiesi noiet, to noliegt ir grūti. Mēs savā centībā nereti pārspīlējam ar rūpēm par bērniem un vairs nespējama mazajiem neko atteikt.

Aina Poiša mierina: „Reizēm caur bērniem mēs mēģinām apklusināt savu vainas apziņu, kas reizēm ir atbildējusi uz pilnīgi kaut ko citu, bet caur bērnu to ir visvieglāk kā indulgenci dabūt sev – „re, kāda es laba”, jo, zināms, ka materiālā ziņā kompensēt ir visvieglāk.”

Viss vienkāršais ir ģeniāls

Ar bērniem ir ļoti būtiski runāt par to, ko nozīmē iepirkšanās, ko šāda atļaušanās prasa no māmiņas un tēta.

„Ja ģimenē sāk valdīt visatļautība un bērns vienmēr saņem to,ko vēlas, bērnam netiek iemācītas robežas, bet bērnam ir jāsaprot, ka nauda neaug kokos un ka arī citiem ir vajadzības. Nopirkt visu nozīmē, ka bērnam ātri tiek atņemts prieks un kaut kāda vēlme tiekties, jo viņam viss ir,” atklāj ģimenes psihoterapeite.

Iespējms, tagad veikalu plauktos atrodamās preces ir kādā ziņā labākas nekā tad,kad mēs augām. Iespējams, ka tagad izklaižu iespējas ir plašākas nekā agrāk..BET nekas nespēj aizstāt fizisku kontaktu ar bērnu. Tieši tāpēc bērnam svarīgāk par braucienu uz Disnejlendu, karuseļiem, jaunām lellēm, estētikas skoliņām, ir laika pavadīšana kopā ar bērnu- pastaigas, grāmatu lasīšanas, piedzīvojumi, pikniki, lai bērns pieaugot atcerētos- es ar mammu darīju to un to; iemācījos atšķirt putnu balsis utt. „Tas viennozīmīgi ir daudz vērtīgāk kā pilna istaba ar rotaļlietām vai skaistām bērnu drēbītēm.”

Kad pazūd robežas

Ir reizes, kad mums nav grūti savam bērnam atteikt, taču, ja tas notiek citu cilvēku klātbūtnē, mēs ne vienmēr noturamies, tuklāt mazie zina, ka publiska skandalēšanās mūsos rada kauna sajūtu un mēs piekāpjamies.

Ģimenes psihoterapeitei Ainai Poišai tam ir recepte: „Svarīgi šo brīdi izturēt un nesākt histēriski glābt sekas, bet nopauzēt, ignorēt apkārtējo attieksmi. Tad var mēģināt novērst  bērna uzmanību un maliņā palīdzēt bērnam nomierināties, šādā veidā arī ar savu rīcību pasakot „Nē”.”

Tomēr vainas apziņa ir lielākais mūsu motivators rīkoties nepareizi –vārdiņš "nē" vainas apziņas priekšā vienkārši pagaist.

„Jā, tā patiesi ir un mēs mēs ik pa brīdim esam vai nu vienā galējībā – nekā nav žēl, manas iepsējas man to atļauj un mēs pazaudējam veselīgo mērenību vai otra galējība – mēs paliekam ļoti strikti un kategoriski – ir jāizaudzina kārtīgs cilvēks, ir jāsparot, kas ir askēze. Visam jābūt normas robežās,” uzskata Aina Poiša.

Mūsu – māmiņu mīlestībai nav robežu, taču tas nenozīmē, ka arī visā pārējā mums jādzīvo bez robežām. Lai savu bērnu nepārvērstu par vēlmju trauku, kuru nav iespējams piepildīt, mums ir jāsaka nē un šim nē, pirmkārt, jābūt pašām sev, tad arī bērni to sadzirdēs.

Turklāt mēs drīkstam iedot sev atlaides brīžos, kad nevaram visu paveikt par 100 procentiem, mums ir tiesības nebūt ideālām, tāpat ir iespēja atvainoties, ka kaut kas nav izdevies un neko nesolīt ne sev, ne citiem. Ticiet, bērni mūs sapratīs.

Māmiņu Klubs