Vecāku gultā trijatā

Kad mazulis čuč, viņš atgādina mazu eņģelīti. Bet, vai tas ir arī tad, ja mazulis par savu guļvietu izvēlējies māmiņas un tēta laulības gultu?

Daži psihologi saka, ka bērniņam jāguļ savā gultā, taču pirmajās dzīves dienās māmiņas tuvums īpaši svarīgs. Tad ko darīt – ļaut mazulim gulēt tētim un mammai blakus vai tomēr nē??

Ģimenes centra „Līna” psiholoģe Dace Čible uzskata, ka pašā dzīves sākumā, kad bērniņš ir tikko dzimis, ķermeniskais tuvums ir ļoti nozīmīgs. Ja bērniņš izrāda vēlmi pēc gulēšanas kopā, tad pirmajos dzīves mēnešos to noteikti vajadzētu atļaut. Svarīgākais, ko var dot gulēšana kopā ir drošības sajūta bērnam. Mamma ir visa bēbīša pasaule. Veselus 9 mēnešus viņi ir bijuši kopā kā viens, sajutuši vienas un tās pašas smaržas, dzirdējuši vienas un tās pašas skaņas. Tas ir tas, kas varētu bērniņu nomierināt. Tomēr katrā ģimenē pienāk mirklis, kad bērnam ir jāmāca, ka viņam pašam ir sava gultiņa un arī miedziņš tur var būt salds jo salds.

Laiks gulēt atsevišķi

Psiholoģe uzskata, ka nav tāds laiks, kad noteikti pirmajā dzīves gadā vajadzētu sākt gulēt atsevišķi, bet 4-6 mēneši ir tas laiks, kad bērniņu varētu radīt gulēt atsevišķi. Tomēr, kā bieži vien ir novērots, bērni izrāda nepatiku pret notiekošajām pārmaiņām, jo gulēšana māmiņas siltajā paspārnē ir daudz patīkamāka.

Ja mazulis ne par ko nevēlas gulēt savā gultiņā, tad vecākiem ir jāapbruņojas ar pacietību un mērķtiecīgi jāsāk bērniņam to mācīt. Grūti pateikt, cik ilgu laiku tas aizņems. Dažiem bērniem pietiek ar 3 naktīm, lai pieņemtu jaunos noteikumus. Ir vecāki, kuri saka: „Jā, bērniņš ļoti raud, vai tiešām to vajag?!” Dace Čible uzsver, ka raudāšanu nevajag iztulkot, ka viņš negrib gulēt savā gultiņā. Tas ir protests pret jaunumiem. Jebkura jauna lieta ir nezināma. Nezināmais baida, nezināmais mūs biedē. Un reizēm tas, ko bērni dara, viņi vienkārši baidās no šī nezināmā- „es zinu, kas notiks, ja es tur būšu un pēkšņi ieliek mani savā gultā”. Ir vajadzīgs laiks un pacietība no vecākiem un to var iemācīt.

Bērna istabas iekārtošana varētu būt risinājums jautājumam – kā mazo atradināt no gulēšanas kopā ar vecākiem.

Tomēr ir kāds brīdis, kad varam teikt – bērns mūsu gultā ir aizkavējis par ilgu. Ja bērniņš līdz gada vecumam vēl neguļ savā gultā, tad jāsāk domāt, ka šī problēma būtu jālabo. Jo gads ir tas laiks, kad bērns tiecās pasaulē, viņš iet prom no vecākiem. Bet vecāki, nemācot un varbūt pat neļaujot gulēt bērnam pašam savā gultā neapzināti velk bērnu atpakaļ un neļauj attīstīties.

Ja drīzumā gaidāms vēl viens bērniņš, bet vecākais joprojām katru vakaru ir jūsu gultā, mēģiniet šo situāciju mainīt, stāstiet un māciet, ka katram no mums ir sava vietiņa, kur pārlaist nakti. Līdz ar bērniņa piedzimšanu daudzas lietas mainās, taču tas nenozīmē, ka jūsu attiecībām jākļūst vēsākām. Ir jāatrod mirklis arī divvientulībai. Un paturēsim prāta, ka mēs, māmiņas, neesam visu varenas un mums tādām nav jābūt – ja biežās nakts barošanas tik ļoti nogurdina, tad nav par visām varītēm mazulis pēc katras ēdienreizes jāliek savā gultiņā.

Lai kāds ko domātu un teiktu, mēs paši zinām kā ir labāk mums un mūsu mazulim. Pats galvenais, lai gulēšana netraucētu ne vieniem, ne otriem.

Kristīne Damškalne, www.maminuklubs.lv

Vai Tavs mazulis guļ savā gultiņā? Kāds ir Tavs viedoklis- līdz kādam vecumam ir pieļaujam gulēšana kopā ar vecākiem?