Vārds aizstāvībai! Ko teikt, ja kāds kritizē bērnu?

Visas mēs esam cilvēki ar atšķirīgu temperamentu, emocionalitāti un vēlmi cīnīties par, mūsuprāt, taisnību. Par to pēdējo vēlējos parunāt. Kā un vai jūs cīnāties, ja kāds atļaujas izteikt subjektīvu kritiku par jūsu bērnu?

Kā ir man? Līdz šim vissmagākā subjektīvā kritika man ir bijusi no tuva ģimenes locekļa, kuru saņēmu pēc vienā mājā gulētas nakts, ka mans bērns 9 mēnešu vecumā nespēj visu nakti nogulēt bez mošanās, bet gan bieži pamostas un raud, ka viņš esot slims ar nerviem! Ai, kā man sāpēja… Bet, atzīšu, tā bija pirmā reize, kad necīnījos, lai pierādītu pretējo. Pirmo reizi es vienkārši piecēlos un izgāju no telpas.

Līdz tam, ja kādam labpatikās pateikt kaut ko par bērnu ne tādu, cīnījos pretī visām četrām. Vienmēr argumentēju ar medicīniskiem pētījumiem, kādēļ ir tā vai šitā, reizēm tā iekarsu, ka pēc tam domāju – kāpēc tas bija vajadzīgs?!

Laikam tajā „liktenīgajā” reizē es sapratu, ka arī šādi – kritizējot – cilvēki vienkārši mēģina parunāties, ka viņi, tāpat kā bērni, atrod vājo punktu un pārbauda pacietību, lai tikai pievērstu sev uzmanību. No tā brīža, ja kāds saka par bērnu ko tādu, kas man kā mammai, kas ar viņu ikdienā ir kopā un, protams, labāk zina, kā ir patiesībā, šķiet nepareizi un pat aizvainojoši, atļauju cilvēkam izteikties un vai nu vienkārši pamāju piekrītoši ar galvu vai nereaģēju nekā.